sev

 

Nepiederēt kādam, vietām un lietām,
Bet mācīties piederēt vienīgi sev.
Piederēt savai sirdij cauri dienām
Un sapņus kā mērķus pa vienam celt.

Necensties pierādīt, pārspēt un patikt,
Bet soli pa solim priekš sevis augt.
Piederēt sev tā, lai būtu vēlme palikt
Un varētu pats sevi par draugu saukt.

/O. Cvetkova/

vakars pusseši

Diena izskrieta, vakars pusseši
Uz pusēm ar sevi un spēju just.
Nogurumu zīmē nu jau abi plaksti,
Bēgt vai palikt – lūk, jautājums.

Pasaule nedaudz ir sajukusi,
Ne tikai mana, bet vispār.
Varbūt es pati, ko pārpratusi
Cenzdamās mazāk ko zināt.

Diena izskrieta, vakars pusseši
Un neizpratne apziņā gulst.
Šis laiks..vietas, mēs visi tik sveši,
Bet vieno mūs spēja vēl just.

/O. Cvetkova/

pusnakts dialogi

Uz apli tūkstošiem dialogu,

Kuri nekad neizskanēs skaļi.

Knapi pusnakts, bet es jūtu –

Prāts man nozags šo nakti. 

Un es klusi pie sevis čukstu 

Visu, ko vajadzētu izkliegt.

Katra elpa saplūst ar tumsu 

Cerībā dzīvību sasniegt.

/O. Cvetkova/

rudens vēsums

 

Smeldz neizrunātais krūtīs,

Galvā viena pēc otras dun atbalsis.

Ir rudens un vēji vēl pūtīs,

Kaut ķermenis tiem nav pieradis.

Šķiet, ka zosāda nepazudīs

Un varbūt dēļ rudens man salst?

Ik pa brīdim kas cits iedur krūtīs,

Kamēr lapas man rokās kalst.

Šeit sen par aukstu man kļuvis 

..jau labu brīdi līdz šim

Un lai kā es censtos sildīt plaukstas,

Bet tik viegli tās nesasilst.

/O. Cvetkova/

ieelpot, izelpot

Kā gan mēs dzīvojam?

Kā vēl elpot mēs spējam?

Agrāk pateicāmies mirklim,

Tagad viss tiek laists pa vējam.

Tu tikai ieelpo, izelpo –

Panāc, apstājies un ej prom.

Abi sapņojām par to vienīgo

..tik žēl, ka tas nespēj mūs vienot.

Bet es nemīlu skandālus –

Es labāk vēroju zvaigznes,

Tādēļ piedod, kad klusums

Mūs vienu no otra prom aiznes.

Kā gan mēs dzīvojam?

Kā vēl elpot mēs spējam?

Man gribās vēl reizi šeit ieelpot

Un izelpā atdot sevi vējam.

/O. Cvetkova/

kā atrast?

Domas, domas, domas –
Viena pēc otras piezogas.

Un nespēju es vēl saprast

Kādēļ tik grūti ir sevi atrast.

Kādēļ sirds raujas uz pusēm,

Bet prāts nespēj laikus klusēt.

Es nespēju līdz galam saprast,

Kā kompromisu starp tiem atrast.

/O. Cvetkova/

afirmācija dzīvei

Nekādas izlikšanās, nekādu masku,
Aizvērtas acis ir pāris Tavu plakstu.

Brokastis gultā, bet vakarā vīns,

Tomēr tas notiek - Tu esi mans vīrs.

Dzīve krāsojās, melnbalts kļūst dzīvs,

Vairs pat nav jāskaita uz viens, divi, trīs.

Nekādas izlikšanās, nekādu masku –

Vien afirmācija, kuru dzīvei sev rakstu.

/O. Cvetkova/

hipnotizēti

Es sevi vairs neatpazīstu –

Tu pats labi to zini.

Kļūstu par plastilīnu
Tavās rokās, ja vien gribi.

Es nejūtu vairs līdzsvaru –

Tu pats taču to redzi.

Vērojot Tavu skatienu,

Ikreiz saļimst man ceļi.

Es zaudēju veselo saprātu –

Tu pats arī to jūti.

Ieelpojot vienam otru,

Mēs kļūstam hipnotizēti.

/O. Cvetkova/

rudens vakars

Saspiest to dzestrumu vienā plaukstā,
Kuru tas rudens arvien vairāk sniedz.

Kamēr dvēsele alkst visa skaistā

Un kaisli grimst nostaļģijā kārtējo reiz.

Lūpas veldzējas glāzē sarkanā vīna

Svečugaismā, kas rotaļīgi ēnas met.

Vakars ir brīdis, kad jūtos es īsta –

Paldies dienai, kura līdz tam aizved.

/O. Cvetkova/

* * * * *

Nogurums izlīst uz darba galda,
Zīmējot vēl vienu dienu.

Tūkstošiem domu manā galvā,

Bet vairs neatpazīstu nevienu.

Piezīmju blociņa svītrojumi

Liek visu sākt no jauna.

Ak, dzīves mūžīgie labojumi,

Man drīz jums nepietiks laika.

/O. Cvetkova/

cunami

No visām zemestrīcēm

Tu izvēlējies mani

Un starp okeāna viļņiem

Mēs pārtapām cunami.

Mēs saplūdām un tecējām,

Un aiznesām pa gaisu.

Viens otra vārdus mācējām

Pārvērst par jaunu plaisu.

Tad vēl paši neapjautām

Spēku, kurš mūsos mīt

Un ik pa laikam mēģinājām

Viens otru velti izmainīt.

No visām zemestrīcēm

Tu izvēlējies mani,

Bet tie bija mūsu viļņi

Kurus saucam par cunami.

/O. Cvetkova/

skrējiens

Mēs atkal kaut kur skrienam

Nepagurstot meklēt mīlestību.

Atsevišķi, katrs kā mākam

Meklējam kādu, lai iepazītu.

Pārliecībā, ka pareizi dzīvojam

Spēlējam likteņa spēlītes.

Un tik stūrgalvīgi skrienam

Pamanot mīlestības pazīmes.

/O. Cvetkova/

vietiņa

Apstāties, piesēst uz brītiņu..
Tik labi ir atrast sev vietiņu,
Kur klusībā pats ar sevi vien.
Kāpēc agrāk nezināju kur iet?

Kur domas izklīst bez atrunām

Un prāts protās bez sarunām.

Apstāties, piesēst uz brītiņu..

Tikt galā ar savu sirsniņu.

/O. Cvetkova/

* * * * *

Kas ir tas, ko Tu no manis gaidi?

Kas ir tas, ko vēlies, lai Tev dod?

Tavas domas nelasās tik raiti,

Nesaki, ka man bija jāpierod.

Pārāk bieži gaidīju, ko teiksi.

Tik daudzas reizes minēju kā būs.

Pacietība vairs nav palikusi pāri,

Es gribu aizbēgt, lai nogurums izkūp.

/O. Cvetkova/

nav nozīmes..

Nav nozīmes vecumam,

Tam, kā laiks uz priekšu skrien.

Es tavu vārdu turu cieši pie savām krūtīm 

Pat, ja āda no rokām dēļ sāpēm nost lien.

Nav nozīmes statusam,

Tam, kāda loma mums dzīvē tiek.

Es tevi turu cieši pie savas sirds trauslākajām durvīm

Un nekad neplānoju priekš tevis tās aizvērt ciet. 

Nav nozīmes kļūdām un strupceļiem,

Tam, kā būtu vajadzējis būt. 

Es esmu nākusi šai pasaulē tikai dēļ tevis

Un tās sāpes, kuras mīt tevī man ir jāizjūt. 

Nav nozīmes it ne kādiem apvāršņiem –

Tiem it visur mūžību būs būt. 

Es esmu šai pasaulē, lai stāvētu tev līdzās, 

Tādēļ es netaisos pazust vai iet prom.

/O. Cvetkova/

pārvarēt rudeni

Piever plakstus sapņainā meitene –
Kāda pasaule mīt aiz tiem?
Ko glabā Tava dvēsele,
Aiz visiem šiem rudeņiem?

Ko sajūt Tava sirds,
Kad pirmais sals to skar?
Piever plakstus sapņainā meitene –
Tev šis rudens ir jāpārvar.

/O. Cvetkova/

no atmiņām

Es gribu atcerēties Tevi tādu, 

Jā, tieši tik ļoti tādu..

Tik ļoti nepiespiestu,

Bērnības atmiņu izmētātu. 

Es Tevi vēl kādreiz pieminēšu

Ar kādu skaļāku vārdu,

Ar kādu zināmu joku 

Savām atmiņām piesātinātu.

/O. Cvetkova/

nakts atklāsmes

Uz lievenīša es tevi glāstu,
Uz lievenīša savus sapņus stāstu
Un tā pie sevis klusībā es ticu –
Vārdi jāizrunā, lai tos pierādītu.

Es tev stāstu, tu man pretī murrā,
No malas abi mēs kā tādā jokā.
Parādām viens otram tikai naktīs,
Kas uz sirds un ko prāts grib sacīt.

/O. Cvetkova/

* * * * *

Viss var būt skaisti,
Lai vairāk nevajadzētu lūgt. 
Pazaudēt, lai atrastu
Un dot, lai spētu gūt.

Aizgriezties, lai piekļautu
Un slēpt, lai vēlreiz sniegtu.
Bet ko darīt ar to skaistumu,
Kuru Tevī iemīlēju?

/O. Cvetkova/

* * * * *

Ar basām kājām
Pa kvēlojošām oglēm

Spēt sirds gaišumu

Sevī noturēt.

Dzēšot ugunskurus,

Kuri dusmās sprēgā,

Rast sevī spēkus

Mieru nezaudēt. 

/O. Cvetkova/

dzīves cirks

Nāksies krist vairāk par vienu reizi,

Tas jau bija skaidrs un viss..

Un šis būris, kurš grožo mani,

Liek domāt, ka dzīve ir cirks.

Sēdēt un vērot visus no malas,

Kamēr lēnītēm spārnos kāds griež.

Izteikt vārdus, kurus dzirdēt citi vēlas,

Cerot, ka tā viņos dzims miers. 

Nāksies krist vairāk par vienu reizi

Bez nozīmes, kurš paklupt liks.

Un vienalga, kuram nazis, kuram spārni –

Tāpat visiem pēc nopelniem tiks.

/O. Cvetkova/

dzīves vīns

Tvaiko un dzimst  no jauna
Vārdi uz lūpām kā vīns.
Dvēsele vēl šķiet tik auksta,
Bet skatiens, tomēr, tik dzīvs.

Iekšā vēl mutuļo nemiers –
Nāksies kā celties tā krist.
Dzīve ir rūgteni salda
Kā nesen baudītais vīns.

/O. Cvetkova/

Plānojums

Viņa šķiet nedaudz cita
Un skanējums pavisam cits –
Tā izmainās dzīves dziesma,
Ja pa akmenim ceļā tiek likts.

Tā izmainās gaismas un ēnas
Un dvēseles strāvojums –
Brīdī, kad brūk vecās sienas,
Top jauns dzīves plānojums.

/O. Cvetkova/