Aprīlēns.

Ausis rīts, kā neviens cits.

Ar saules stariem pazarēs.

Un nevienam nemanot,

Katrā zara pumpurā

Uzplaucis smaida kāds Aprīlēns.

Ar saules stariem cēlušies,

Prieku kopš bērnības

No dabas smēlušies.

Plaukuši līdz ar pumpuriem

Un līdz ar salnām ņiprumā vēlušies.

Domājams,

Ka vairāk paskaidrojumu nevajag nevienu,

Jo katrs mēs zinām kaut vienu

Joku mēnesī plaukušu Aprīlēnu.

/O.C./

Palikt.

Atstāj mani vienu.

Atstāj mani, pat ja salst.

Lai es jūtu visas sāpes.

Arī tās, kas Tevi skar.

Neatstāj man savu smaržu.

Neatstāj to, kas atmiņās tin.

Lai arī pietrūkst Tavu glāstu,

Tomēr, liktenis mūs vienu no otra šķir.

Nodzēs to skūpstu no pieres.

Nodzēs to, lai nejūtu vairs.

Pat, ja vēlos, kaut dzīves līklocis

Izvītos tā, lai nebūtu tik kairs.

Turpmāk, aizsegsim acis ar plaukstām.

Un lūkosimies tukšumā.

Atminoties tos kopīgos brīžus,

Kad atradāmies viens otra tuvumā.

/O. C./

Atmiņu puzles

Saplaisājušas atmiņas

Kaut kur starp Tevi un mani.

Kļuvis grūti ticēt tam,

Ka reiz viss varētu būt labi.

Milzīgās šupolēs svārstīties

Starp to, kas bijis un pagājis.

Caur sapņiem Tevi vērot,

Bet rītos citur pamosties.

Dvēsele asiņo,

Liekot atmiņu puzles.

Katru vietu, ko skāri

Tagad skar iedomu brūces.

Saplaisājušās atmiņas 

Ar jaunu dienu pārklāt.

Un katru nakti no jauna

Mežonīgi skaistās bedrītes skart.

/O. C./

Starp izvēlēm

Starp visiem ceļiem

Noiet pa pareizo,

Lai citiem ceļu

Vēlāk nejauktu.

Starp sniegtajām izvēlēm

Izvēlēties apdomīgi,

Lai vēlāk varētu uzelpot

Un nenāktos nožēlot.

 

Starp miljoniem tēlu

Atrast to savējo,

Kas nevis ēnu mestu,

Bet sargātu.

Starp visiem "Mīlu"

Saklausīt patieso,

Lai sirds neskumtu

Un prāts citu nealktu.

/O. C./

MĀKOŅI

Visa pasaule vienos mākoņos - 

Īstos un neīstos,

Vienos no tiem es sapinos.

Un kā viss tā ir iznācis - neatceros.

Mākoņi pustukši un mākoņi pilni.

Kur tobrīd bija tā balstiņa,

Kas pateiktu, ka mākoņi ir mīlestības varā

Un viss pārējais ir tikai pateikti vārdi gaisā?

Pašu radīti spilveni.

Kuros aizverot acis atmostamies.

Kaut kopā nekas neturas

Mākoņus radam un neatskatāmies.

Mākoņos palikušos, sapņu spilvenos

Tagad izrauti caurumi.

Kā nelaimīgos laimestos,

Uz visām pusēm izkaisīti solījumi.

Un mākoņi dilst kopā ar sapņiem,

Kas izkaisīti pāri mums.

Ja tici, ka mākoņi pacels Tevi pāri torņiem,

Tu kļūsi par vienu no tiem.

/O. C./

Zvaigžņu putekļi

Putekļiem piebārstītās debesīs

Zvaigznes aizskart kļuvis grūti.

Tālumā mēģinu saskatīt Tavu spožumu,

Bet pirksti bezspēkā noslīd gar loga rūti.

Zvaigžņu pilnās debesīs

Visas salasīt kārojās.

Tā spožākā acīs vizēja,

Tomēr, tās pārējās likās vieglākas.

Pēc daudzām salasītām zvaigznēm

To spožāko sev kāroju.

Ielikta kabatā tā putekļos sadrupa -

Pārāk ilgi to laikam vēroju.

Putekļiem piebārstīts debesjums.

Grūti elpot man kļuvis.

Ar domām mēģinu Tevi sargāt,

Kaut aizmirst sen būtu vajadzējis.

Pirksti bezspēkā noslīd gar loga rūti.

Par daudz putekļu kabatās man.

Tos cenšos atstāt es pagātnē,

Bet atskatoties, tie ir mana tagadne.

/O. C./

Debesu bērni

Man nevajag, lai Tu radi mirkli -

Es pati varu  mirklis būt.

Cauri naktīm būšu Tavas zvaigznes,

Kamēr Tu, joprojām, būsi mēness,

Kas aug un atkal zūd.

Un neko vairāk man nevajadzēs,

Kā mirkli pa mirklim

Ar Tevi kopā pabūt.

Un just, ka visas debesis, atkal un atkal,

Pieder diviem mums.

Papildinot vienam otru,

Es velku paralēles starp savu dvēseli un Tevi.

Kaut esam debesu bērni,

Bet esam devuši solījumu,

Ka ar pirkstgaliem turpināsim skart zemi.

Un pat ja tiks radīts mirklis

Ar mani kaut kur debesīs,

Bet ar Tevi uz zemes -
Mirklis turpinās piederēt mums.

Par spīti tam, ka būs sabrucis mūsu debesjums. 

/O.C./

Tauriņi

Bērzu sulām

Tu aiztecēji līdzi.

Un bez tauriņiem 

Iesākās mans rīts.

Cik pareizi bija

Neiet tiem līdzi?

Cik pareizi ir atļaut,

Lai tos rada kāds cits?

Tu izdzēsi mūsu tauriņus,

Bet tagad man vienai

Jāmācās izdzēst

To atstātās pēdas.

Ierastajam "Piedod!"

Es apsolu-

Izteiktam vairs nebūs jēgas.

Es atradīšu veidu

Kā brīnumiem plaukt.

Kā aizgaiņātos tauriņus,

Joprojām, par saviem saukt.

Tu neuztraucies,

No sava ceļa es nenoiešu.

Es turpināšu radīt dzeju,

Kamēr pavisam neaiziešu.

Vēl kādu laiku

Ignorēsim kā sirdis pulsē.

Jo tikai līdz brīdim

Mūsu tauriņi turpinās klusēt.

Līdz tam ar saullēktu

Uzplauks mans smaids

Starp tauriņiem,

Kurus no jauna zīmēšu ar pasteļiem.

/O.C./

Mūsu pilsēta

Pilsēta ir pārņēmusi mūsu prātus

Ātrumā izbirst smilšu pulkstenis,

Paņemot sev līdzi mūsu stāstus.

Pilsētas ritmos esam iekļauti,

Vai jūti, cik ļoti esam viens otram pakļauti?

Lai būtu, kur būdami,

Bet tikai mūsu pilsētā sirdspuksti kļūst spēcīgi.

Nepalaid mani vaļā -

Paturi vēl mirkli savā pilsētas daļā.

Un laiks ir apstājies.

Viss ir saplūdis.

Tavs skatiens manējā

Un lūpas kustas kvartetā.

/O. C./

***

Tu melo tā.

Es Tevi lūdzu - nerunā!

Aizver acis klusumā - 

Ieklausies nakts burvībā.

Zem zvaigznēm abi - divatā,

Bet tā jau notiek pasakās.

Un dienas aizslīd tālumā.

Tu neesi man vairs tuvumā.

/O. C./

Mirklis

Viegli aizslīd tālēs domas.

Mirkļos, kad vienatnē pārdomā,

Cik pareizas ir Tavas dzīves lomas.

Mirklim izšķīstot kafijas krūzē

Tu to izbaudi ar katru malku,

Smeļoties iedvesmu pat no ziediem vāzē.

Un ziedi nemainās.

Tie stāv uz vietas un izliekas,

Ka vienmēr būs tādi

Kā attēlots stāstos un pasakās.

Bet viss iet laikam līdzi.

Kafijas krūze kļūst tukša 

Un ar laiku, vāzē ieliktie ziedi novīst.

Tikai mirklis neizzūd,

Pat izšķīdis, tas turpina būt,

Bet cik ir tādu, kuri no mirkļa spēj prieku gūt?

Mirklis ilgst Tava mūža garumā.

Un, lai kā arī varētu likties,

Bet arī prieks nekur nepazūd

Līdz ar grumbām uz pieres vai acu kaktiņā.

/O. C./