KAPRĪZE

Kārtējā kaprīze pārdomu brīdī

Un mēģinājums atkal dzīvot brīvi.

Nav nojausmas kādēļ neaiziet,

Kādēļ no jauna just, kā krīti.

Kārtējā kaprīze pārdomu brīdī,

Stereotipu pilns ar “labi” un “slikti”.

Viss, kas atliek ir nedomāt,

Ļauties brīdim un sajūtām.

/O. Cvetkova/

PĒDĒJO REIZI

Es neapzinoties atcerējos, 

Kā satiku Tevi pēdējo reizi.

Cik savādi bija vērot,

Kad pārkāpi manu slieksni.

Tu biji izspūris un steidzīgs, 

Bet es uztraucos mazliet.

Tu beidzot biji līdzās,

Kas likās dabīgi, nudien.

Vēl ievas neziedēja,

Bet likās apdullis it viss.

Pat kailie zari kokos

Un pelēkās debesis.

Tu smaržoji pēc laimes

Un cigarešu dūmiem.

Pēc tam es atvadījos,

Uz Tevi noskatoties. 

/O. Cvetkova/

TINTES TRAIPS

Pārāk ilgi tika klusēts, 

Tas likās jau kā mūžība.

Ik atmiņa, kurā gremdējos,

Man atnāca kā iedvesma.

Es ņēmu un rakstīju pati

Ar rokām, kuras tinte klāj.

Katrs uzrakstītais vārds

Vēsta, cik ļoti mīl un lād.

Jau likās, ka pietiks man sapņot,

Acis atvērt ir laiks.

Tikai kārtējā atmiņa tālā

Vērās manī kā uz rokām esošais tintes traips.

/O. Cvetkova/

KĀ FILMĀS

Kurš teica, ka tā notiek tikai filmās

Un ka aktieri mēs neesam?

Kaut lomas sen jau sadalītas

Un emocijas seko mums kā ēnas.

Izdzerta kārtējā vīna glāze

Un maskas nokrīt pašas.

Kādēļ atkal jāizliekas,

Tēlojot bez maksas?

Katrs sev esam scenārists -

Nav jāuztraucas par tekstu.

Par to vai vēlēt labu rītu,

Vai kliegt, cik stipri mīlu.

Mēs katrs esam aktieris 

Un atbildam par lomām -

Kuras, jau vaļā acis verot,

Ik rītu uzgleznojam.

/O.Cvetkova/

ZVAIGŽŅU CILPĀ

Tik sarežģīti cilvēki -

Nav ideju kā zīlēt.

Kādēļ Tava klusēšana,

Liek Tevi stiprāk mīlēt.

Debesīs kā noburti

Sastājušies spīdekļi,

Bet, lai Tevi izprastu

Nav izdomāti līdzekļi

Cilvēki tik dīvaini,

Tie zvaigžņu cilpā ievīti.

Un lai kā es lūkotos,

Bet tie nav Tev līdzīgi.

/O. Cvetkova/

ČUKSTI

Ir nokusis sniegs

Un šķiet, ka viss ir zudis.

Izzudis kopīgais skaistums

Līdz ar leduspuķēm rūtīs.

Saules stari plecus silda,

Bet iekšā mājo sals.

Un Tu nespēj saprast - 

Tas ir viņa vai Tavs.

Ir nokusis sniegs,

Bet ne jau viss ir kūstošs.

Joprojām dzirdi viņa balsi

Cauri sapņiem čukstot.

/O. Cvetkova/

STĀSTS

Vēl viens stāsts par Tevi,

Vēl viens stāsts par mums.

Par to, kā naktīs mēdzu kliegt,

Ka man Tevis trūkst.

Dienas tinas miglā,

Naktīs stāsts kļūst cits.

Tu dzīvo manos sapņos

Un lieks kļūst katrs rīts.

/O. Cvetkova/

MĪLESTĪBA

Mēs varam nesatikties,

Bet zināt, ka viens priekš otra esam.

Kā saule un mēness -

Viens otru savās sirdīs nesam.

Un elpojot gaisu,

Varam sajust otra smaržu,

Jo gardāks nekas nav 

Par mīlestības garšu.

/O. Cvetkova/

VIŅŠ

Viņš manus dzejoļus no galvas zin

Un mani tajos iepin.

Es esmu patiess dzejas bērns,

Ko sūrā dzīve samin.

Viņš mani zvaigžņu vārdos sauc

Un manus niķus paciešs.

Pirms tam es vēl nezināju,

Ka, lai mīlētu ir jācieš.

Viņš mani atmasko un zin,

Ka viss šeit pārāk mākslīgs,

Jo arī viņš, tāpat kā teksts - 

Ir manis pašas radīts.

/O. Cvetkova/

KĀDĒĻ

Es apciemošu Tevi sapnī

Un lūgšu tev, lai izstāsti.

Kādēļ tavos sapņos maldās

Joprojām mani mati.

Kādēļ vējā plīvo tie

Un tavu prātu jauc.

Es lūgšu tev, lai izstāsti,

Kādēļ naktīs mani sauc.

/O. Cvetkova/

KLUSĪBĀ

Reizēm es klusēju un nesaku neko,

Man bail tevi izraut un traucēt.

Tu esi tur laimīgs un man par to prieks,

Tādēļ es turpinu klusēt.

Klusībā mostos un vēroju tevi,

Klusībā tevi mīlu.

Tu esi mans klusais un mierīgais gars,

Kuru, pat klusējot, neatstāju vienu.

/O. Cvetkova/

ATKUSNIS

Aiz loga ir ziema,

Bet sirdī grib ziedēt pavasars.

No sniegpārslām veidoju Tavu tēlu,

Lai uzplaukt var pirmais zars.

Notraušu matus no sejas,

Tajos sniegpārslas spītīgi zviln.

Bet domās jau pavasaris

Pirmos asnus mežmalā dzen.

Aiz loga ir ziema,

Bet sārtums vaigos jau kvēl.

Ir atkusušas visas sirdis,

Tikai Tavu es gaidu vēl.

/O. Cvetkova/

ZVAIGZNE

Es šonakt pārtapšu par zvaigzni

Un spīdēšu Tev debesīs.

Izkaisīšu vējā Tavas rūpes,

Līdz mani kāds pārpratīs.

Bet zvaigžņu nozīme ir cita -

Es Tevi sargāt vēlējos.

Un katru šādu vakaru

Par Tavu zvaigzni pārvēršos.

/O. Cvetkova/

PIEDOŠANA

Aizvērtas acis uz pasauli skatās,

Viegli elpot un ir vēl kas.

Grūti atzīties visiem jums,

Ka mani vajā pasakas.

Par vēlamo kļūst tas,

Kas citam ir, bet pašam svešs.

Sirds pārāk liela kļuvusi - 

Viss liekas radniecīgs un mīļš.

Azotē paslēpts kas dārgs - 

To piedošanas vārdā sauc.

Pelnījis viņu ir arī tas,

Kurš pasakas ar dzīvi jauc.

/O. Cvetkova/