Viņš manus dzejoļus no galvas zin
Un mani tajos iepin.
Es esmu patiess dzejas bērns,
Ko sūrā dzīve samin.
Viņš mani zvaigžņu vārdos sauc
Un manus niķus paciešs.
Pirms tam es vēl nezināju,
Ka, lai mīlētu ir jācieš.
Viņš mani atmasko un zin,
Ka viss šeit pārāk mākslīgs,
Jo arī viņš, tāpat kā teksts -
Ir manis pašas radīts.
/O. Cvetkova/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru