Pārāk ilgi tika klusēts,
Tas likās jau kā mūžība.
Ik atmiņa, kurā gremdējos,
Man atnāca kā iedvesma.
Es ņēmu un rakstīju pati
Ar rokām, kuras tinte klāj.
Katrs uzrakstītais vārds
Vēsta, cik ļoti mīl un lād.
Jau likās, ka pietiks man sapņot,
Acis atvērt ir laiks.
Tikai kārtējā atmiņa tālā
Vērās manī kā uz rokām esošais tintes traips.
/O. Cvetkova/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru