CILVĒKS

Man tik otršķirīgs šķiet tas,

Kāds tev ir apģērbs un ādas krāsa.

Tāpat negribu dzirdēt pasakas,

Jo ir tik svarīgi, lai tava mēle patiesību stāsta.

Es gribu dzirdēt, kā tu jūties,

Kad tavas acis skumst vai spīd aiz laimes.

Un kur tu šobrīd vēlētos doties,

Ja vien tev būtu pietiekami drosmes.

Man gribētos dzirdēt tavu stāstu

Tumšā naktī, kad apkārt nav neviens.

Un apturēt visu pasaules laiku,

Lai tu nekad nepaliktu viens.

/O. Cvetkova/

Vēlais pavasaris

Mēs atradām viens otru vēlā pavasarī

Un vēlā pavasarī nolēmām viens otru neatlaist.

Par šo norunu starp mums zināja vien daži,

Jo laimei nedrīkst troksni pārāk tuvu laist.

Mēs atradām viens otru vēlā pavasarī

Un vēlā pavasarī solījām viens otru pasargāt.

Ne jau tādēļ šobrīd turamies mēs kopā,

Bet kopš tās dienas elpot divatā ir kļuvis vienkāršāk.

/O. Cvetkova/

Iespējamība

Pavisam lielā pilsētā

Vai kādā mazā ciemā.

Vienā zvaigžņu mirdzuma attālumā

Vai skaistā saules rietā.

Šī zeme ir apaļa

Un mūsu soļiem tikties ir bijība.

Nav zināms kurā pasaules daļā,

Bet mums abiem tā būs nejaušība.

/O. Cvetkova/

Nedzīstošās rētas

Tu esi redzējis gandrīz visas manas rētas

Un šķiet, ka uz ķermeņa tām vairs nav vietas.

Bet tik pārsteidzoši man šķiet tas,

Ka bez tevis tās nav tik jutīgas.

Tikai viena rēta vēl tik jutīga un sāp

Un man liekas, ka nekad līdz galam nepārstās.

Tā atrodas tik tuvu sirdij klāt

Un baidās, tavu vārdu izrunāt.

/O. Cvetkova/

PIENS

Pamērcēt pirkstu galus siltā pienā

Ir gandrīz tas pats, kas piedzimt no jauna.

Tu alksti pēc nedaudz laimes un prieka,

Bet to nevar atrast nevienā lielveikalu plauktā.

Viss vienkāršais sevī slēpj klēpi laimes.

Bez starpības tajā, cik tavs maks ir pilns.

Bērnībā prieks slēpās piena kannās,

Tikai tādēļ, ka bija gards un silts.

/O. Cvetkova/

Muļķa sirds

Nepieciešams dzīvot tikai tagad,

Tam, kas notiek šobrīd, bet ne vakar.

Vairs neatskatīties sevis paša labad,

Jo tam, kas darās sirdī uzticēties nevar.

Tur caurvējā skrien vilki,

Kuri prātā skrāpj un kauc.

Un visu, visu ko reiz kādam teici

Ausīs čukst un nepārtrauc.

Sirds tā kā muļķe kaut kur skrien

Dēļ sajūtām, ko bieži jauc.

Tā nesaprot, ka nu jau šodien

Tā nav viņa, kuru sauc.

/O. Cvetkova/

Citādais pavasaris

Šis pavasaris ir pavisam citāds,

Bet to tev nepateiks neviens.

Uz krūtīm jūtams smagums nedaudz lielāks

Un prātā vandās pērnā gada ložu spiets.

Uz muguras sūrst itkā sadzijušās brūces,

Bet sirds kā neprātīga mēģina vēl sist.

Šis pavasaris ir pavisam citāds,

Pie kā vainojams tu pats un neviens cits.

/O. Cvetkova/

PAĻAUTIES

Ar tevi neviena diena 

Nav līdzīga viena otrai 

Un vēji ir tie, kas mūs nes,

Liekot laimei kļūt savienotai.

Kamēr vējš gaisā putekļus ceļ, 

Mūsu sirdis dzied tā taktīs,

Bet mums priekšā ir gaidāmas

Vēl tik daudz šādas, brīnišķas naktis.

Pat ja saule būs tā, kas žilbinās

Un kaut uz brīdi es zaudēšu skatu.

Es paļauties varu uz tavām acīm,

Jo mūsu soļi min kopīgu taku.

/O. Cvetkova/

Nepareizais vārds

Mīlestība nav pareizais vārds -

Tas neko neizsaka.

Tādēļ to biežāk saka mūsu mēles,

Nevis darbi parāda.

Mīlestībā es atveru acis

Un caur mīlestību es elpoju,

Bet nav tāda vārda, kas spēj pateikt,

Ko, esot tev blakus, es sajūtu.

Mīlestība nav pareizais vārds -

Tas neko neizsaka.

Tādēļ es "MĪLU!" gribu teikt čukstus,

Lai darbi pārējo parāda.

/O. Cvetkova/

NEPIEDODAMĀS KĻŪDAS

Nepiedodamas kļūdas

Pieļauj tikai tie, kurus mēs nemīlam.

Visu pārējo mēs ļaujam lietiem aizskalot

Un netīrāko patiesību līdz ar dubļiem samīdām.

Pat viss smagāko sāpi, ko glabājam zem sirds,

Mēs ļaujam strautiem aiznest.

Un upē ielijušai asarai

Palu laikā nav jēgas vairs ko pārmest.

Viss vairāk par ciešanām mīlestībā

Var sāpēt vien ciešanas ienaidā.

Tādēļ visu, visu, kas sirdī asi griež,

Neatskatoties ir jālaiž atvarā.

Nepiedodamas kļūdas

Pieļauj tikai tie, kurus mēs nemīlam.

Visu pārējo ir jāļauj vējam izmētāt,

Lai reiz iemīlētam nekad nenāktos teikt, ka ienīstam.

/O. Cvetkova/

DROŠĪBA

Ja vien es agrāk zinātu,

Kā drošība izpaužas -

Es tavās rokās kristu ikreiz,

Kad tās man pieskārās.

Ja vien es agrāk zinātu,

Kā drošība izskatās -

Es tavas rokas turētu ikreiz,

Kad tās māja atvadas.

Ja vien es agrāk zinātu,

Ka drošība esi tu -

Es nekad citās rokās

Drošību nemeklētu.

/O. Cvetkova/

*NESAPRASTIE* /Piecrinde/

Tu izlikies mani pazīstam,

Kas bija nedaudz skaisti.

Uz mazu brīdi man pat likās, 

Ka esam radījuši saikni..

..bet nē, mēs bijām viens otra nesaprasti.

/O. Cvetkova/

Kad līst

Kad līst

Tu pats esi sev miers -

Mākoņi, kas iepeld horizontā,

Pats sev saullēkts un saules riets.

Kad līst

Tu pats debesīs zvaigznes zīmē ,

Jo sev tu esi tikai viens -

Pats sev draugs un ienaidnieks.

/O. Cvetkova/

MONOLOGS

Tu kautrīgā, 

Tu naivā un nedrošā,

Kas mani klusi uzrunā.

Vai man ir tevi jāklausa?

Tu drošā, 

Tu spēcīgā un atklātā,

Kas manī raugās katru rīt.

Vai tu maz esi patiesa?

Tu vienkāršā,

Tu jūtīgā un mīlošā,

Kas mani dienās pavada.

Ar Tevi es jūtos drošībā.

Tu sapņaina,

Tu talantīgā un spējīgā,

Kas mani kautri kņudina.

Es gribu būt vairāk Tev līdzīga.

/O. Cvetkova/

Sapņu durvis

Tik vienkārši pulkstenis tikšķ

Kā zinādams, kur iet. 

Kamēr es viņu atkal sapņos redzu,

Kaut šķita, ka visas durvis esmu aizvērusi ciet.

Atkal un atkal veros tajos vaibstos

Kā nekas nebūtu noticis.

Es nekad, nekad neesmu pratusi

Ienīst viņu un izlikties.

Tik vienkārši pulkstenis tikšķ

Kā zinādams, kas notiks rīt.

Bet es atkal un atkal no jauna

Sapņu durvīs mēģinu caurumus aizlāpīt.

/O. Cvetkova/

Saulstari

Es tevi mēģināju atrast starp acu skatieniem 

Un tavu dvēseli ieraudzīt zem baltiem putekļiem. 

Uz mājas sienas uzrakstīt ar pasteļkrītiņiem

Tavu vārdu, kas zināms man un saulstariem.

Es tevi vēlējos dzirdēt starp balsu miljardiem

Un tavu tēlu meklēju starp garāmgājējiem.

Bet nu, no rītiem es varu pasmaidīt

Saulstariem, kas ļāva mums vienam otru ieraudzīt.

Tādēļ saku tev "Labrīt!"

/O. Cvetkova/

NEKAS

Es šodien tev gribu būt nekas,

Lai jautājumi nerastos.

Tādēļ tavā naksnīgajā prātā 

Par tālu atmiņu pārvēršos.

Es šodien tev gribu būt nekas,

Lai arī pirms laika, ko citu vēlējos.

Un varbūt tādēļ labāk ir,

Ka agrāk nekur nesteidzos. 

/O. Cvetkova/

MŪŽĪBAS

Mūžīgi tevī vērties

Un ik reizi

Ļaut mūsu sirdspukstiem

No jauna iemīlēties.

Mūžību tevī klausīties

Un vēl vairāk,

Lai nevienu citu balsi

Nespētu atcerēties.

Mūžību līdzās būt

Un mūžības vēl pēc tam,

Jo visas turpmākās dienas

Bez tevis man nevajag.

/O. Cvetkova/

No malas

Tāds laiks, es to apjaušu tik īsti,

Ka nespēju nedz solīt, nedz kādu mānīt.

Pati reizēm stāvu tā, itkā no malas

Un vērojot sevi nespēju saprast,

Vai ir kas tāds, ko es vēlētos mainīt?

Aktuāls tas, kas patiess un īsts,

Ka negribās nedz pierādīt, nedz pakaļ skriet. 

Ar mazo pasaulīti pietiek.

Un prāta putniem brīviem, nepiesietiem

Es ļauju savu ceļu nolidot, vai kopā ar mani iet.

Tāds laiks, es to apjaušu tik īsti,

Ka baidos vēl kādu savā ceļā sāpināt.

Un tādēļ negribu nevienam neko solīt.

Kaut ik reiz, kad redzu asaras ir vēlme mierināt,

Bet visas bēdas ņemt un sadalīt uz visiem.

/O. Cvetkova/

Pats sev

Runāt ar sevi, runāt skaļāk,

Saprast, kas notiek,

Darīt to, kas sanāk.

Aizbēgt no visiem, aizbēgt tālāk,

Redzēt no malas,

Ka liktenis zin labāk.

Stāvēt ar seju, stāvēt visiem redzot,

Parādīt, kas esi 

Un ko dēļ sapņiem esi gatavs ziedot.

/O. Cvetkova/

Zināt un just

Viņa pat nejautājot zin,

Ka viņš joprojām mēdz atcerēties par viņu.

Ne viss ir noticis tā kā bija paredzēts

Un šoreiz velti būtu vainot pašapziņu.

Ir tūkstoš vētras šķērsojušas viņu ceļu 

Un it nekas vairs neliecina, ka tāds bija.

Tagad esot katram savas dzīves malā 

Viņa jūt, ka visu reiz pareizi izdarīja.

/O. Cvetkova/

Domu pārgājiens

Pusnakts bezmiegs un zaļā tēja,

Lai ko kāds domā 

Vienmēr tu paliec viens,

Ar nosalušām rokām, stāvot caurvējā.

Iestājoties tumsai vieglāk ir domāt,

Vieglāk par visu spriest. 

Tā, it kā no malas vērojot,

Prātot, kurš šajā spēlē bijis nepatiess.

Atrast pareizos vārdus un apvārdot,

Atkal un atkal no jauna

Būt tas, kurš tevi saprot,

Netaisās iemainīt vai kādam atdot.

Izspēlēt  notikumus un izlabot kļūdas,

Rakstīt par acīm, kuras pilnas baudas

Atgriezties tur, kur nebija vietas

Un kalendārā atzīmēt laimīgās dienas.

Piezagties var nemiers

Tāpat kā bailes, ka paliksi viens.

Pusnakts bezmiegs un zaļā tēja -

Kārtējais vēlais domu pārgājiens.

/O. Cvetkova/