Tāds laiks, es to apjaušu tik īsti,
Ka nespēju nedz solīt, nedz kādu mānīt.
Pati reizēm stāvu tā, itkā no malas
Un vērojot sevi nespēju saprast,
Vai ir kas tāds, ko es vēlētos mainīt?
Aktuāls tas, kas patiess un īsts,
Ka negribās nedz pierādīt, nedz pakaļ skriet.
Ar mazo pasaulīti pietiek.
Un prāta putniem brīviem, nepiesietiem
Es ļauju savu ceļu nolidot, vai kopā ar mani iet.
Tāds laiks, es to apjaušu tik īsti,
Ka baidos vēl kādu savā ceļā sāpināt.
Un tādēļ negribu nevienam neko solīt.
Kaut ik reiz, kad redzu asaras ir vēlme mierināt,
Bet visas bēdas ņemt un sadalīt uz visiem.
/O. Cvetkova/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru