dvēseles lapkritis

Gribas no visa atkratīties,
Tā čiks un viss!
Dvēselē iestājies lapkritis
Pavisam rudenīgs.

Prāts ietinies miglā,

Kļuvis tāds nevainīgs.

Es sapņoju stundām par visu,

Bet kam man tas vajadzīgs?

Dvēselē iestājies lapkritis

Pavisam negaidīts,

Kamēr ķermenis salijis

Steidz atmiņās kavēties.

/O. Cvetkova/

"alerģija"

Alerģija no Tevis 

Ir tie tauriņi vēderā.

Tā sākas ikreiz ,

Kad esmu Tev tuvumā.

Zūd pamats zem kājām

Un ausīs kāds sīc.

..tā ir tikai alerģija

Un nekas cits.

/O. Cvetkova/

....

..un es jau Tevi gaidīju
gadu, divus..un tad jau bija par daudz.
Es nešķiroju nedēļas dienas
un ja vajadzēja, tad teicu "kaut mūžu".

Vienalga kādu un kā –
..salijušu, izmisumā vai dzērušu
es Tevi gaidīju kā pavasari,
kā pirmos siltos starus
..un nekad neticēju,
ka atvadas būs vienīgās ko saņemšu.

/O. Cvetkova/

neredzamās klātbūtnes

Ar lietus lāsēm 

Viņa glāsta Tavu seju,

Ar vēja pieskārienu 

Tavus matus vērpj. 

Ar rīta rasu

Tavas gaitas svētī

Un miglas plīvurā 

Tavus sapņus tērpj. 

Tu vari neticēt,

Bet viņa ir ar Tevi

Un vari necerēt

To kādreiz saskatīt.

Vien tikai maziem,

Pavisam sīkiem soļiem,

Viņas klātbūtne kā ēna

Tev vienmēr līdzās iet.

/O. Cvetkova/

agrāk

Es agrāk ticēju vārdiem,

Fejām, kuras lidinās apkārt
Un ticēju brīnumiem lieliem,
Kuri kādu dienu atnāk.

Es agrāk sapņoju kalniem –

Reizēm pat vairāk kā vajag,

Jutu līdzi cilvēkiem visiem

It kā no tā tiem paliktu labāk.

Es agrāk mācījos lidot –

Domās lidojot sliktajam pāri.

Iekšēji jutu, ka paši sev ticot

Cilvēki kļūst neapturami.

/O. Cvetkova/

nakts patiesības

Pierunāt sevi pamosties,

Izšķīstot naksnīgos mirkļos.

Acīm ļaujot vēl kavēties

Plakstiņos neatvērtos.

Siltums līdz pirkstu galiem

Steidz saudzēt sūrstošās vietas.

Pamodušies blakus bez maldiem

Pateicībā, ka nav jāizliekas.

/O. Cvetkova/

* * * * *

Kā pilnīgi bez jebkādas apziņas
Krūtīs mirgo smaidu atblāzmiņas.

Kaut kur vēl tikai nedaudz taustās

Manas vējā apgramstītās plaukstas.

Tik izmisīgi reizēm zvaigznēs raugās

Acis laimīgās un acis gauži skaudrās.

Es no viņām, es no viņām mācos,

Lai kļūtu labāks un citos nezaudētos.

/O. Cvetkova/

lamatas

Gribas tevi cieši apskaut, 

Tik cieši kā atvadās.

Un just ar katru sekundi,

Kā atkal grimstu lamatās. 

Tuvums, vārdi un aromāts –

Ļimst ceļi un zūd apvārsnis.

Lai kā viss tiktu izdomāts,

Bet pie Tevis nevaru atgriezties.

/O. Cvetkova/

* * * * *

Kad spēka nepietiek –

Samitrini lūpas,

Ievelc dziļi gaisu,

Domā labas domas!

/O. Cvetkova/

* * * * *

Iegrūst tilti, sabrūk mājās,

Šķirās cilvēki. 

Kamēr jūtas dzimst un krājas 

Esam ievainojami.

Stiepjas, būvējas un izaug 

Itin viss, kas lolots.

Bet tikai mēs katrs jūtam 

Kurš svešs, kurš neaizvietojams. 

/O. Cvetkova/

mēs paši

Mēs paši ļāvām domām

Kā negaisiem mūs raustīt

Un pat mazākajām šaubām

Mūsu dvēseles plosīt.

Paši neuzmanībā klupām,

Neļaujot brūcēm sadzīt.

Mēs viens dēļ otra jukām,

Bet kļūdas nespējām atzīt.

/O. Cvetkova/

nekādas izejas

Nekādas izejas, vien neizbēgamība

Mūsu vainā, ka vispār mīlam.

Vien kopīgi pazaudēta bezgalība

Zvaigznēs, kuras izdeg līdz rītam.

Nekādas izejas, vien bezcerība

Mūsu acīs, kuras klusējot dziest.

Neviena nesasniegta mūžība,

Kad pašiem apnicis vēl ciest.

Nekādas izejas, vien nolemtība

Meklējot jūtas, kurās sevi rast.

Vien kārtējā nepiepildītā mīlestība

Pēc kuras, tu neesi vairs pats.

/O. Cvetkova/

pēdējās augusta dienas

Šīs pēdējās augusta dienas,
Lai top mūsu vasara.

Nekas, ka lietus sitas logos

Un uz vaiga žūst asara.

Nekas, ka dzestrums iekož

Rītos, kad prāts vēl guļ.

Esmu gatava visu piedot,

Ja Tavas rokas mani tur.

Šīs pēdējās augusta dienas,

Lai nesteidzīgi nāk.

Vien pulkstenis strauji sitas

Un laiks – tas nepiestāj.

/O. Cvetkova/

tikai tādēļ

Viņa iemīlējās pilnīgi visā –

Saulē, lietū un pat vējā,

Negaisā, kas domas augšup ceļ.

Tikai tādēļ, ka bija blakus Tev.

Viņa pazaudēja sevi visā,

Neapzinoties klusi dzisa. 

Tikai tādēļ, ka bija blakus Tev,

Viņa aizmirsa kā ir dzīvot sev.

/O. Cvetkova/

te, uz trotuāra..

Te, uz trotuāra, satiekas viss –

Kā rūgtas asaras tā plati smaidi 

Un kāda pēdējais izsmēķis.

Te, uz trotuāra, atstāts it viss –

Kā smagas neveiksmes tā sapņi 

Un kāda ievainota sirds.

/O. Cvetkova/

mūžīgā romantiķe

Tu mūžīgā romantiķe
Ar rožsārtām lūpām,
Lai ko arī teiktu Tava mute
Tomēr acis Tevi nodod.

Tu mūžīgā sapņotāja
Ar cukurvates debesīm,
Lai arī kur būtu Tavas mājas,
Tomēr prāts Tevi citur aizvedīs.

Tu mūžīgā romantiķe,
Kura tik daudz vēl nezina –

Cilvēkus nevar izsvītrot
Kā vārdus no dzejoļa.

/O. Cvetkova/

jaunās dzīves

Ņemt un aizbēgt 

Šķiet nedaudz komiski,
Sākt visu no jauna

Liekas pat vilinoši.

Atstāt vecās dzīves

Kaut kur aiz muguras,

Elpot pilnu krūti

Bez jebkādas nožēlas.

/O. Cvetkova/

* * * * *

                        

Es visu laiku baidījos Tevis,

Ko niekus, baidos vēl tagad.

Maziem solīšiem tipinot esam

Pagājuši viens otram garām. 

Mazas elpiņas ievelkot krūtīs

Skaitījām klusi līdz simts.

Es visu laiku baidījos Tevis,

Kamēr dvēsele Tevī jau grimst.

                                                       /O. Cvetkova/

apmaldīties mīlestībā

Es jau neteicu, ka nemīlu,

Es vienkārši sajuku prātā 

Un tagad kā tādā pusbadā 

Klīstu, jukdama no sevis ārā. 

Nevienu es nesaucu vārdā,

Nevienu vainot nav vērts,

Bet būdama es vietā tavā 

Redzētu kāds manī mīt bērns. 

Es jau neteicu, ka nemīlu,

Es vienkārši vairs netiku galā 

Un tagad tāds maziņš un viens

Baidos pazust nodabā savā. 

/O. Cvetkova/

* * * * *

Viss tā sajucis –

Īsti nezinu, kas pie vainas.

Iekšā kāds kūleni apmetis

Nepiepildītās gaidās.

Viss tā sajucis,

Meklējot patiesās laimes.

Un tagad tāds nošļucis 

Sirdsmiers ir pārtapis bailēs. 

/O. Cvetkova/

pēdas

Es atkal brienu vecās pēdās 

Un atkal baidos sev atzīties,

Cik jutīgas ir visas manas rētas 

Kurām ļāvu Tev pieskarties.

Cik naivas sajūtas un reizēm aklas,

Ka ļāva vispār kam tādam aizsākties. 

Es atkal brienu vecās pēdās,

Lai mācītos par visu pateikties. 

/O. Cvetkova/

..bez gala

Es ietinos augustā –

Tinos un tinos bez gala.

Es Tavā tvērienā

Esmu es pati, bet cita.

Tauriņiem vēderā

Krītu un krītu bez gala.

Mani spārni ir Tavas rokas –

Turi un nelaid vaļā.

/O. Cvetkova/

meklēt pazudušo

Sitamies, nekļūdami gudri,
Starp vēlmēm un viens otru,

Tik neizskaidrojami pazuduši

Meklējam vēl kaut ko dzīvu.

Izelpojam vakaru, lai ieelpotu rītu

To saukdami par īstu dzīvi.

Mēs meklējam ko pazudušu

Un šķiet, ka pilnīgi nevajadzīgi.

/O. Cvetkova/

būt vienai

Būt visu laiku vienai –
No vakara līdz rītam.
Kopbrīžos justies dzīvai
Pazūdod starp dienām.

Sirdī palikt nesaprastai
Ar laikam atstātām domām.
Būt visu laiku vienai
Starp vēlmēm un jūtām.

/O. Cvetkova/

senās šūpoles

Uz senajām šūpolēm
Jau sen nav neviena.
Nav mūsu stāvu,
Kurš šūpina tās.

Nav mūsu smieklu,
Kas ozollapas pilda.
Pie senajām šūpolēm

Mirkst atmiņu stāsts.

/O. Cvetkova/

klusums dzīvs

Tāds klusums no Tevis
Un kamols man kaklā.
Viss, kas mums bijis
Nu tiek pastumts malā.

Katram svarīgs savs ego
Un katrs kompromiss lieks.
Tā mēs gājām ne pirmo gadu –

Starp mums klusums dzīvs.

/O. Cvetkova/

* * * * *

Tu izčukstēji saulei 
Visus savus sapņus,
Labi zinādams, ka
Es esmu negaiss.

Tad kādēļ Tu gaidi

Manus saules starus?

– To nebūs, mīļais,

Attā un paldies!

/O. Cvetkova/

* * * * *

Viņa plecos smagums –
Tā gribas notraust nost,

Bet man nav vairs sakars,

Ko viņam nākas just.

Ir patiesībā nogurums

No tā, cik reizes mukts –

Kaut zināms ceļa segums,

Bet turpinām mēs klupt.

/O. Cvetkova/