PALIKT

Kā būtu, ja es aizmigtu Tavā klēpī - 

Neteiktu neko, bet tikai izliktos, 

Ka nemaz nepazīstu Tevi.

Kā apmaldījies trakais

Runātu par Taviem sirdspukstiem,

Kaut manus Tu dzirdēji pirmais.

No jauna skatītos Tev acīs,

Izmisīgi jautājot, kā Tevi sauc,

Kaut zinātu, ko Tavas lūpas man sacīs.

Jautātu par zvaigznēm, visumu,

Par to, ko mīli Tu,

Un nesagaidot atbildi, klausītos klusumu..

..jo tik viegli es Tevi neatstāšu..

/O.Cvetkova/

PANĀKT

Sniegties, bet neaizsniegt

Un kādēļ man to vajag?

Tu bēdz, bet nespēj aizbēgt

Un neviens to nespēj saprast.

Tikai cerības lido apkārt,

Kuras neviens nav devis.

Tevi kā puzli mēģināt savākt

Un turēt pie sevis.

Sniegties, bet neaizsniegt - 

Tu aizej ar vien tālāk.

Vai kāds stāvot uz vietas

Ir spējis otru panākt?

/O.Cvetkova/

RUDENS

Atkal lapas krīt,

Kā pateikti vārdi vējā.

Ir vēl viens rudens klāt

Un lietus sitas manā sejā.

Jaunas atklāsmes,

Vecās nožēlas un ilgas.

Ir vēl viens rudens klāt,

Bet Tavas rokas joprojām liekas siltas.

/O.Cvetkova/

TURI MANI

Turi mani un neatlaid,

Kā darījis to esi gadiem.

Turi, visiem gadalaikiem pāri,

Līdz ar maniem sirdspukstiem un Taviem.

Turi mani un neatlaid - 

Pāri okeāniem un kalniem.

Nav nozīmes, kur abi esam,

Es Tavus sirdspukstus saukšu par saviem.

/O.Cvetkova/

2011

Bija toreiz man 16 gadi
Un prātā vēl jaunības spīts.
Es gribēju visu nakti
Līksmot līdz uzaust rīts.

Bet Tavas acis mani skāra,

Un zuda viss, kas bija pirms tam.

Arī ierastais vasaras rīts

Uzausa citāds gan Tev, gan man.

/O. Cvetkova/

GABIM

Ļauj man Tev ko pasacīt,

Manu mīļo draudziņ.

Pirms gadiem biji spīdeklīts,

Šodien saules stariņš.

Sildi Tu kā liesmiņa,

Mūsu lielās sirdis.

Savtību vēl nezini,

Tev svarīgs ir vien mirklis.

Manu mīļo draudziņ,

Gribu, lai Tu zini -

Tevi mīlēsim pat tad,

Kad pieaugsi, vai dzirdi?

/O.Cvetkova/

LĪGATNĒ

Atkal sapņoju par laiku

Pirms trijiem gadiem Līgatnē.

Tad ievas neziedēja vairs,

Bet patīkami smaržoja jasmīns maigs.

Tavus pirkstus sakļāvis

Vējš viegli matus skāra.

Toreiz nesapratu es,

Ka laiks nevienam nejautā, bet maina.

/O. Cvetkova/

SKAISTUMS

Turu plaukstās zvaigznes es

Un metu debesīs.

Ir šonakt ļoti skaista nakts,

To gribu izpētīt.

Lūkojoties debesīs,

Es nemanīju meļus.

Bet ticot viņu nostāstiem,

Krītot, saskrāpēju ceļus.

Maldoties ceļos un neceļos,

Es lūkoju pēc gaismas.

Kāpēc nemanīju to, 

Ka skaistums plaukstās laistās?

/O. Cvetkova/

ŠODIEN

Šodien es domāšu šitā ne tā,

Ne tā kā vakar, ne tā kā rīt.

Šodien es gribu no jauna būt,

Palīdzēt celties, nevis vērot, kā krīt.

Šodien Tu būsi man savādāk,

Ne tā kā vakar, ne tā kā būsi rīt.

Šodien es gribu, lai palīdzi man

Kopīgi kāpnes virs mākoņiem vīt.

Šodien mēs varam vairāk,

Ne tā kā vakar, ne tā kā rīt.

Šodien mēs varam citiem ļaut,

Uz mākoņiem doties, kur laime mīt.

/O. Cvetkova/

TĀ KĀ

Tas ir tā kā ar plaukstām 

debesis skart.

Pirkstgalos stiepties,

bet mākoņus neaizskart.

Tas ir tā kā pazust

pašam savos soļos.

Meklējot mājupceļu,

maldīties zvaigžņu lokos.

Tas ir tā kā censties

labākam kļūt.

Cilvēkam esot,

krist, celties un būt.

/O.Cvetkova/

ATRASTIES

Atkal pazaudēties

Un no jauna atrasties.

Par ziediem sapņot,

Un nemanot tajos pārvērsties.

Laimi nemeklēt,

Bet neviļus atrast.

Vējos klausīties

Un sev negaidot, tos saprast.

No jauna pazaudēties

Un atkal atrasties.

Brīnumiem ticot,

Kā zvaigznei pamosties.

/O.Cvetkova/

VIŅŠ TEICA

Dzīvē gadās visādi

Viņš apstājās un teica.

Ir jāprot smaidīt arī tad,

Kad eņģels nav uz pleca.

Jāprot melno gaišu radīt,

Pat ja gaisma tumša kļūst.

Zvaigznē vienīgajā vērties,

Arī tad, ja citu trūkst.

Viss ir pārejošs,

Roku satvēris, viņš teica.

Tu vēl kritīsi un celsies,

Pat ja nerūs mīlestība veca.

/O.Cvetkova/

ES MINU

Es nezinu,

Es tikai minu.

Kas notiktu,

Ja mani samainītu?

Par likteni

Es šoreiz nedomāju,

Bet par cilvēkiem,

Ko mīlu.

Es nezinu,

Es tikai minu.

Tu mani uzrunātu,

Ja nepazītu?

/O. Cvetkova/

NOĶERT PAVASARI

Noķert aiz spārna pavasari

Un piebērt Tev pilnas plaukstas.

Piebērt Tev plaukstas ar ziedlapām,

Ar cerībām, kas saulstaros austas.

Atskaņot čukstu pilienu melodiju,

Kuri pavasaros atkūst.

Un kā lietus lāses gar logiem tekot,

Savu, ziemas saldēto, sāpi liek izjust.

Noķert aiz spārna pavasari

Un tajā iebrist līdz kaklam.

Iebrist un noskalot saldēto sāpi,

Lai kā fēnikss atdzimtu atkal.

/O. Cvetkova/

KAPRĪZE

Kārtējā kaprīze pārdomu brīdī

Un mēģinājums atkal dzīvot brīvi.

Nav nojausmas kādēļ neaiziet,

Kādēļ no jauna just, kā krīti.

Kārtējā kaprīze pārdomu brīdī,

Stereotipu pilns ar “labi” un “slikti”.

Viss, kas atliek ir nedomāt,

Ļauties brīdim un sajūtām.

/O. Cvetkova/

PĒDĒJO REIZI

Es neapzinoties atcerējos, 

Kā satiku Tevi pēdējo reizi.

Cik savādi bija vērot,

Kad pārkāpi manu slieksni.

Tu biji izspūris un steidzīgs, 

Bet es uztraucos mazliet.

Tu beidzot biji līdzās,

Kas likās dabīgi, nudien.

Vēl ievas neziedēja,

Bet likās apdullis it viss.

Pat kailie zari kokos

Un pelēkās debesis.

Tu smaržoji pēc laimes

Un cigarešu dūmiem.

Pēc tam es atvadījos,

Uz Tevi noskatoties. 

/O. Cvetkova/

TINTES TRAIPS

Pārāk ilgi tika klusēts, 

Tas likās jau kā mūžība.

Ik atmiņa, kurā gremdējos,

Man atnāca kā iedvesma.

Es ņēmu un rakstīju pati

Ar rokām, kuras tinte klāj.

Katrs uzrakstītais vārds

Vēsta, cik ļoti mīl un lād.

Jau likās, ka pietiks man sapņot,

Acis atvērt ir laiks.

Tikai kārtējā atmiņa tālā

Vērās manī kā uz rokām esošais tintes traips.

/O. Cvetkova/

KĀ FILMĀS

Kurš teica, ka tā notiek tikai filmās

Un ka aktieri mēs neesam?

Kaut lomas sen jau sadalītas

Un emocijas seko mums kā ēnas.

Izdzerta kārtējā vīna glāze

Un maskas nokrīt pašas.

Kādēļ atkal jāizliekas,

Tēlojot bez maksas?

Katrs sev esam scenārists -

Nav jāuztraucas par tekstu.

Par to vai vēlēt labu rītu,

Vai kliegt, cik stipri mīlu.

Mēs katrs esam aktieris 

Un atbildam par lomām -

Kuras, jau vaļā acis verot,

Ik rītu uzgleznojam.

/O.Cvetkova/

ZVAIGŽŅU CILPĀ

Tik sarežģīti cilvēki -

Nav ideju kā zīlēt.

Kādēļ Tava klusēšana,

Liek Tevi stiprāk mīlēt.

Debesīs kā noburti

Sastājušies spīdekļi,

Bet, lai Tevi izprastu

Nav izdomāti līdzekļi

Cilvēki tik dīvaini,

Tie zvaigžņu cilpā ievīti.

Un lai kā es lūkotos,

Bet tie nav Tev līdzīgi.

/O. Cvetkova/

ČUKSTI

Ir nokusis sniegs

Un šķiet, ka viss ir zudis.

Izzudis kopīgais skaistums

Līdz ar leduspuķēm rūtīs.

Saules stari plecus silda,

Bet iekšā mājo sals.

Un Tu nespēj saprast - 

Tas ir viņa vai Tavs.

Ir nokusis sniegs,

Bet ne jau viss ir kūstošs.

Joprojām dzirdi viņa balsi

Cauri sapņiem čukstot.

/O. Cvetkova/

STĀSTS

Vēl viens stāsts par Tevi,

Vēl viens stāsts par mums.

Par to, kā naktīs mēdzu kliegt,

Ka man Tevis trūkst.

Dienas tinas miglā,

Naktīs stāsts kļūst cits.

Tu dzīvo manos sapņos

Un lieks kļūst katrs rīts.

/O. Cvetkova/

MĪLESTĪBA

Mēs varam nesatikties,

Bet zināt, ka viens priekš otra esam.

Kā saule un mēness -

Viens otru savās sirdīs nesam.

Un elpojot gaisu,

Varam sajust otra smaržu,

Jo gardāks nekas nav 

Par mīlestības garšu.

/O. Cvetkova/

VIŅŠ

Viņš manus dzejoļus no galvas zin

Un mani tajos iepin.

Es esmu patiess dzejas bērns,

Ko sūrā dzīve samin.

Viņš mani zvaigžņu vārdos sauc

Un manus niķus paciešs.

Pirms tam es vēl nezināju,

Ka, lai mīlētu ir jācieš.

Viņš mani atmasko un zin,

Ka viss šeit pārāk mākslīgs,

Jo arī viņš, tāpat kā teksts - 

Ir manis pašas radīts.

/O. Cvetkova/

KĀDĒĻ

Es apciemošu Tevi sapnī

Un lūgšu tev, lai izstāsti.

Kādēļ tavos sapņos maldās

Joprojām mani mati.

Kādēļ vējā plīvo tie

Un tavu prātu jauc.

Es lūgšu tev, lai izstāsti,

Kādēļ naktīs mani sauc.

/O. Cvetkova/

KLUSĪBĀ

Reizēm es klusēju un nesaku neko,

Man bail tevi izraut un traucēt.

Tu esi tur laimīgs un man par to prieks,

Tādēļ es turpinu klusēt.

Klusībā mostos un vēroju tevi,

Klusībā tevi mīlu.

Tu esi mans klusais un mierīgais gars,

Kuru, pat klusējot, neatstāju vienu.

/O. Cvetkova/

ATKUSNIS

Aiz loga ir ziema,

Bet sirdī grib ziedēt pavasars.

No sniegpārslām veidoju Tavu tēlu,

Lai uzplaukt var pirmais zars.

Notraušu matus no sejas,

Tajos sniegpārslas spītīgi zviln.

Bet domās jau pavasaris

Pirmos asnus mežmalā dzen.

Aiz loga ir ziema,

Bet sārtums vaigos jau kvēl.

Ir atkusušas visas sirdis,

Tikai Tavu es gaidu vēl.

/O. Cvetkova/

ZVAIGZNE

Es šonakt pārtapšu par zvaigzni

Un spīdēšu Tev debesīs.

Izkaisīšu vējā Tavas rūpes,

Līdz mani kāds pārpratīs.

Bet zvaigžņu nozīme ir cita -

Es Tevi sargāt vēlējos.

Un katru šādu vakaru

Par Tavu zvaigzni pārvēršos.

/O. Cvetkova/

PIEDOŠANA

Aizvērtas acis uz pasauli skatās,

Viegli elpot un ir vēl kas.

Grūti atzīties visiem jums,

Ka mani vajā pasakas.

Par vēlamo kļūst tas,

Kas citam ir, bet pašam svešs.

Sirds pārāk liela kļuvusi - 

Viss liekas radniecīgs un mīļš.

Azotē paslēpts kas dārgs - 

To piedošanas vārdā sauc.

Pelnījis viņu ir arī tas,

Kurš pasakas ar dzīvi jauc.

/O. Cvetkova/

LAPPUSES

Lappuses pāršķirtas nelasītas.

Pārējais izplūst asarās.

Es bieži prātoju, vai Tu atceries

Skūpstu no mūsu vasaras.

Atmiņas putekļus nekrāj

Un jauna lappuse ikdienu citu klāj.

Bieži es vaicāju pati sev

-Kādēļ neļāvu Tev būt sev klāt?

Frāzes, panti un lappuses

Glabā manas atmiņas.

Ilgi nedomājot, es Tevi paslēpju

Starprindās un atstarpēs.

/O. Cvetkova/

Es Tevi uzzīmēšu

Es Tevi uzzīmēšu

Kā saule zīmē rītu.

Ar domu putekļiem,

Kas glabā mīlestību.

Es Tevi uzzīmēšu

Tik izjustu tik tīru.

Par spīti naktīm,

Tu kļūsi par manu rītu.

/O.Cvetkova/

NEPRĀTS

Viss, kas man pieder,

Ir viss, kas ir neīsts.

Atvēru neīstās durvis - 

Aiz tām palika Tavs "Paliec!"

Viss, kas bija,

Joprojām ir patiess.

Nesanāk aizbēgt - 

Joprojām atpakaļ pavērsts skatiens.

Tavs vārds manī,

Kā ietetovēts tiek sargāts.

Mūs vada prāts

Vai tomēr neprāts?

Lai kā arī bēgtu,

Es zinu, kas notiks.

Arī Tev jāzin,

Ka iznākums ne visiem patiks.

/O. Cvetkova/

BŪSIM

Mēs būsim viens otram -

Aiz mums paliks šo dienu domas.

Būs klusums dziļš,

Mēs vērosim smiltīs mūsu ēnas.

Mēs turēsim viens otru aiz rokas

Un iesim gar jūru, kad vētra nāks.

Būs ūdens bangojošs

Un Tava elpa manu ausi skars.

Tik dziļš klusums,

Un nekas vairs neliksies sarežģīts.

Tu būsi man, es būšu Tev

Un vētra liksies kas brīnišķīgs.

Mēs klausīsimies dabā -

Kā tā runā ar mums.

Viss pārējais paliks

Vien mūsu noslēpums.

Mēs būsim viens otram

Un nebūs šī brīža ēnu.

Celsimies rītos mēs agri

Un gulēt dosimies vakarā vēlu.

/O. Cvetkova/