sajūtu kupenas

​Sajūtu kupenas guļas pāri,
Nospiežot vārdus uz lūpām.
Decembris skrien pārāk ātri,
Neļaudams izsekot domām.

Aizmirsies prāts izdejo naktis,
Visas rūpes atstājot dienām.
Es tonakt gribēju lūgt Tev palikt,
Par daudz šīs ziemas man vienam.

/O. Cvetkova/

neapzināti

Pilnīgi neapzināti ceļi,

Tikpat neapzināts Tu.

Kādēļ es neapturēju sevi –

Bieži to apdomāju.

Kautri novērsti skati,

Lai neko nejustu.

Bet es mīlu būt pati

Un bēgt nemēdzu.

Nevajag tikai ķeksīti,

Lai arī ko Tu darītu.

Ja sirds ir tā ar ko jūti,

Es jau Tevi saprotu.

Pilnīgi neapzināti ceļi,

Tikpat neapzināti mēs.

Mirkļa sajūtu ieskauti

Dzīvojam kopīgās sarakstēs.

/O. Cvetkova/

nekāds iznākums

Uz manām lūpām vārdi negribīgi klusē
Par visu to, kas izsāpēts vēl gruzd.
Patiesība sēž katram savā pusē,
Bet sirds nepagurstot grib kaut ko just.

Caur pieskārienu mēs varam pateikt vairāk

Un varbūt tādēļ tās naktis bija ar mums.
Man nav izskaidrojuma tām jūtām,
Bet tik loģisks šķiet šis nekāds iznākums.

/O. Cvetkova/

sajūta

​

Visu, kas reiz uzrakstīts
Var nomazgāt kā krītu,
Bet to, kas krūtīs skrāpējies
Grūti atstāt nemanītu.

Kā atklājusies dvēsele
Un aizsargrāmis locīts,
Vai aizgaiņātā sajūta –
Viss beidzot būs un notiks.

Šī sarežģītā pasaule
Mūs ik pa laikam lauzīs,
Bet ir jātic brīnumiem
Un jāspēj arī ļauties.

/O. Cvetkova/

* * * * *

​Šonakt vērotās zvaigznes
Tavās acīs kā dimanti mirdz.
Šī nakts, lai ņem mūs un aiznes
Kur divi mēs un neviens cits.

Laiks lai skrien un pulksteņi pārlec –
Laimīgie tāpat tam neseko līdz.
Nebūtībā drūps visas krājušās bailes,
Kamēr būs kāds, kurš brīnumiem tic.

/O. Cvetkova/

sagaidi

​

Tu sagaidi, kad snigs,
Stāvot uz ielas, kad guļ it viss.
Es būšu tā pirmā sniega pārsla,
Kas nemanot uz lūpām Tev mirs.

Tu tikai sagaidi, sagaidi, kad snigs
Uz ielas neviena cita nepamanīts.
Es kļaušos Tev klāt, pat ja tas nozīmēs dzist,
Paļaudamās, ka tas ir likteņa pirksts.

/O. Cvetkova/

bez nozīmes

​

Beidzies viss tāpat kā sākās –
Vien aukstas dušas vietā asaras.
Katrā vietā kaut kas vēl rādās,
Bet pāri visam klājas atvadas.

Ausīs skan uzspēlētie smiekli
Un kamols kaklā nekur nav pazudis.
Tā izlikšanās, it kā nebūtu mēs dzīvi,
Rauj diedziņu.. un viss kļūst iziris.

/O. Cvetkova/

paļauties krist

​

vientuļās rudens lapas
paļaujās un krīt.
cerot, ka lejā ir kāds,
kurš nenogurst sagaidīt.

tāpat kā lietus lāses
neseko pulkstenim līdz,
tās vienkārši krīt,
krīt, pat ja pienācis rīts.

/O. Cvetkova/

* * * * *

​mums nav nekas vairāk,
kas ņemts un dots.
viss mainās uz apli,
lai sasper mūs jods.

mūs vieno vien tas,
kas bijis un būs,
bet ja Tev vēl liekas,
tad paklupt būs gods.

/O. Cvetkova/

paturēt sevī

ļāvusies sevi sasiet,
tiekusies radināta būt.
krūtīs pilns ar smilkstiem,
kurus ārā neizdabūt.

piekļauties vēja glāstam,
piederēt laikam, kad tumst.
vērot neizlēmību stāvam,
kamēr sirds neritmā skumst.

/O.Cvetkova/

strupceļš

tu viss esi siltumā ieskauts un tīts
un ļoti iespējams tādēļ jūties tik brīvs –

līdz galam nepieradināts un neiepazīts,
paliec ar daļu manis ikreiz, kad uzaust rīts.

laiku nevar attīt un tam nevar skriet līdzi,
pieradums viegli bultu mugurā triec.
es gribu būt brīva, tu gribi būt brīvs,
bet strupceļš ir tas, kur tiekties mums liec.

/O.Cvetkova/

relatīvs

​pasaule griežas un mēs tai līdzi,
bet reiz mēs būsim mainīgās lomās,
jo viss dzīvē ir relatīvs.

var būt, ka mūs saista naktis un viss,
bet ikreiz, kad es aizvēršu durvis
būs vēlme, kaut nebūtu pienācis rīts.

/O. Cvetkova/

* * * * *

Nesaprotu, kur paliki Tu, august?
Cik veikli Tava tveice
Pār muguru man dziest.
Un kā Tu manījies man atnest
Visu un neko uzreiz?

/O. Cvetkova/

atpakaļ draudzībā

​

es Tevi raustīju, knaibīju
un steigā vilku aiz rokas,
pār to neredzamo līniju
aiz kuras draudzība rodas.

bet cik tālu var aiziet,
kad aukliņa gumijām vīta?
es negribu, lai Tu paliec
tādēļ, ka esmu izmisuma dzīta.

/O. Cvetkova/

viens otra aizmirsti

​mēs abi, viens otra aizmirsti,
no jauna kaili dejosim rītam.
vairs necilājot pagātni,
starp iedomu robežām vilktām.

viss izkliegtais karāsies gaisā
caur debesīm vēstot “par vēlu”.
bet mums jau to vajadzētu zināt,
un pārstāt meklēt atpakaļ ceļu.

/O. Cvetkova/

šaubu dēmoni

​Uzticība ierūsējusi uz citiem,
Sirds baidās kādu pielaist klāt.
Starp šaubu un realitātes brīžiem,
Kurus reizēm labāk nezināt.

Piesardzība glūn no visiem stūriem,
Saspringts kļūst, kā ķermenis tā prāts.
Kā cīnīties ar šaubu dēmoniem,
Ja dzīvē tādi nemaz nepastāv?

/O. Cvetkova/

* * * * *

Esmu izrakstījusi sevi tukšu,
Atstājot lietas, ko neietērpt vārdos.
Ir bezjēdzīgi lietot skropstu tušu,
Kurai tāpat notecēt nāktos.

Atkal no jauna papīru smērēt,
Lai kaut nedaudz, bet paliktu vieglāk.
Ir pagājuši gadi, bet es varu derēt,
Ka manis Tev pietrūkst vēl vairāk.

/O. Cvetkova/

* * * * *

​Ejot savu ceļu viena
Neaizmirsties ēnā ērtā,
Tiecoties pēc silta pleca,
Vēl vienā dienā drēgnā.

Sakļaujies ap saviem pleciem
Jauna vēja glāstā –
Viss kas nāk reiz atkal aiziet
Labāku laiku vārdā.

/O. Cvetkova/

pieneņu ziedos

​

Domās iezadzies vieglums –
Negribās slēpties vai bēgt.
Viss skaistums pieneņu ziedos,
Ko vēl reizi pieredzēt.

Un sirdī jūtams tāds siltums,
Ko tikai saulstari sniedz.
Ir viss šis tik ļoti zināms,
Kad pļavās pienenes zied.

/O. Cvetkova/

saudzīga

​Esmu saudzīga
Tajā, kā ap Tevi vijos.
Saudzīga vārdos
Un arī pieskārienos.

Esmu saudzīga
Tajā, kā uz Tevi skatos,
Kamēr ļauju Tev zaudēties
Vasarā un manos matos.

/O. Cvetkova/

tuvāk sev

Simts soļu laimes, tepat mūsu laukos,
Simts vārdu vēja balsī skan.
Bet tikai kad sevī, tikai sevī veros
Es kļūstu tuvāka sev, kā vēl nekad.

/O. Cvetkova/

starp vārdu un pieskārienu

Es varu nokratīt visu
Kas esmu bijusi,
Ko esmu rakstījusi
Un jā, pat arī jutusi.

Es varu nokratīt visu –

Šodienu un vakardienu.

Lai starp vārdu un pieskārienu

Visu radītu par jaunu.

/O. Cvetkova/

nevar noslēpt

No viņa nevar neko noslēpt
Un slēpt nemaz negribu.
Katra saruna spēj mani ārstēt,

Darot mani daudz brīvāku.

Kad dvēselē veras viņa acis

Es pretoties nemaz nespēju.

Visu, kas nospiež man krūtis

Viņš notraušs kā kārtiņu putekļu.

/O. Cvetkova/

sapņu akvārijs

Ieskrieties un lekt
Ar abām kājām sapņu akvārijā.

Pat ja tas nozīmē bēgt –

Man apnicis būt kaut kur pusceļā.

Pievērtiem plakstiem 

Un aizspiestām ausīm,

Maldoties, vienai

Izeju rast.

Es negribu būt izkaisīti,

Vējam dāvināti pelni.

Bet gan iedvesmas viļņi,

Kuri apņemot piekļauj sev klāt.

/O. Cvetkova/

* * * * *

Pazaudēties un atrasties,

Meklēt sevi ne paslēpties.

Uz priešu iet, kaut kļūdoties,

Bet atpakaļ neatskatīties.

Uz priekšu iet un mācīties

Sevi izprast, sev atzīties.

Ar sirdi pasaulē virzīties

Nozīmē nepazaudēties.

/O. Cvetkova/

*Gundegai

 

* * * * *

​Ir kaut kas īpašs
Tavā būtībā, Tevī visā
Un katrā zvaigznē,
Kuru Tavs skatiens dedz
Kopējā debesu gleznā.

Ir kaut kas īpašs
Katrā nepasacītā vārdā
Un saraustītā elpā,
Kura vilina sevi noķert
Paturot divvientulības telpā.

/O. Cvetkova/

saskaitīt

​Saskaitīt aitas,
Saskaitīt zvaigznes.
Ļaut lai nakts
Mani pie Tevis aiznes.

Vilināt miegu
Arvien vēl un vēl.
Just sevi dzīvu
Kā zvaigzni, kura kvēl.

Saskaitīt aitas,
Saskaitīt zvaigznes.
Mācīt sev ļauties
Un neklausīt bailes.

/O. Cvetkova/

* * * * *

iekniebt sev pārliecībā, ka neguļu –

es šobrīd dzīvoju dzīvi

par kādu agrāk tikai sapņoju.

/O. Cvetkova/

dzēsīšos

​

Es dzēsīšos ar teikumiem un zilbēm
No Tavas dzīves pavisam palēnām.
Un nevajag meklēt vai paļauties uz zīmēm –
Es apsolu, ka šoreiz viss būs citādāk.

Es sajaukšu atstarpes ar pieturzīmēm
Un tas būs veids kā izkliegt, ka man sāp.
Es dzēsīšos ar teikumiem un zilbēm
No Tavas dzīves pavisam palēnām.

/O. Cvetkova/

viens otram pretī

​

Tu man noliki pasauli pie kājām
Un tagad mēs viens otram pretī stāvam.
Viens otram pretī, bet noteikti ne līdzās –

Mēs katrs pa savam šo pasauli redzam.

Katrs pa savam arī tveram un jūtam,
Pasaulē veroties stāvot pretī viens otram.
Un tagad mēs nešaubīgi zinām,
Cik viegli ir acu priekšā kļūt nepamanītam.

/O. Cvetkova/

akvareļu pasaule

​

Es uzzīmēšu pasauli –
Pasauli bez strīdiem.
Bez izlikšanās,
Vien dzidriem laimes smiekliem.

Ar akvareļiem,
Krāsu triepieniem viegliem.
Es plūdīšu starp vakariem
Un pavisam agriem rītiem.

/O. Cvetkova/

turpināt izlikties

​Starp ikdienas skrējieniem,
Starp smiekliem un asarām –
Svarīgo mēs apzināmies
Ar acīm aizvērtām.

Starp rītiem un vakariem,
Nebeidzamo darbu straumēm –
Mēs turpinām izlikties,
Bēgot paši no savām vēlmēm.

/O. Cvetkova/

dzīves karuselis

Dzīve kā karuselis,

Kurš griežas ap mums

Un strīds starp prātu un sirdi

Ir vien kārtējais izaicinājums.

 

Pēdīgi slavens,

Līdz nelabumam šķērms –

Šis karuselis tik viegli

Mums nevar kļūt ērts.

Dzīve kā karuselis, kurā Tu 

Izlem, kas svarīgs, kas vērts.

Un karuselī starp sirdi un prātu

Mēs ceram izvēlēties to pareizāko.

/O. Cvetkova/

* * * * *

Tu lasīsi par mani 
Saraustītām elpām.
Uz lūpām paliks vārdi
Caur senām nožēlām.

Pie manis vedīs vēlie sapņi,
Kurus nevar izdzēst.
Aizmirsties Tu nevari,
Jo Tev nav kur aizbēgt.

/O. Cvetkova/

Tu vienkārši

Tu vienkārši gulēji,
Elpojot elpu pēc elpas
Un veroties zvaigznēs
Klausījies, kā vējš smejas.

Kā dungo dabas melodija,
Liekot dvēselei neritmā trīties.
Tu vienkārši padevies,
Ļaujot dabai ap sevi vīties.

/O. Cvetkova/

* * * * *

Pievilkties, savīties kamolā cieši
Turot kopā to, ko saucam par dzīvi.
Viegli, viegli uz vaigiem kad raso
Kāda cerības, debesīm mazumu prasot.

Ievīties, sakļauties dūrītē cieši
Tikai, lai krūtīs vienmēr būtu silti.
Pateikties, piedot un palaist prom
Kāda roku vai sirdi mums jāpierod.

/O. Cvetkova/

neaizmirstās

Es Tevi nesveikšu dzimšanas dienās,
Nekad nerakstīšu "daudz laimes, mīļais!"
Viss patiešām, patiešām mainās –
Tu pats mani neatpazītu vairs.

Ne tā, kā simtiem citās rindās slēptais,
Šie vārdi tieši Tevī dziļi vēršās.
Es biju cilvēks cerīgais un naivais,
Bet pateicoties Tev viss izmainījās.

​Es Tevi nesveikšu dzimšanas dienās,
Nekad nerakstīšu “daudz laimes, mīļais!”
Šo dienu atstāšu vien šajās rindās,
Jo, nekas līdz galam nekad neaizmirstās.

/O. Cvetkova/

* * * * *

Mīlestība pret mums

Māca mīlestību pret citiem.

Tas nav nekāds noslēpums,

Ka tikai vienam no otra mācoties

Rodams dvēseles piepildījums.

/O. Cvetkova/

tas sāp

Es meklēju atbildes zvaigznēs,
Kad zemes klēpis mokpilni manī verās.
Visas bailes sažņaudzot dūrēs,

Lai tālāk par tām neizplatās.

Pēdīgi ļaujot debesīm raudāt

To sāpi, kura pati nespēs tā slāpt.

Kad sprādziens nav tikai klusi čuksti

Es zinu, ka dzīves lūst un tas sāp.

/O. Cvetkova/

aizmirsīšu drīz

Šķita, ka mans prāts no Tevis ir tīrs,

Ka viss, kam jādzīst, veiksmīgi dzīst.

Un tomēr kaut kas vēl zemapziņā klīst,

Bet apsolu, es Tevi aizmirsīšu drīz.

Šonakt lai glāzi piepilda vīns,

Lai viss kas sāp, tajā kā nebijis šķīst.

Šķita, ka mans prāts no Tevis ir tīrs,

Bet apsolu, es Tevi aizmirsīšu drīz.

/O. Cvetkova/

* * * * *

Viņš Tev nerakstīs pirmais,
Vīrieši taču reti Tev raksta.
Kādēļ no viņa Tu gaidi ko citu,
Kaut ko neparastu?

Pāris viltīgi signāli,

Bet nekas nav tik vienkārši.

Tu pati apzinies, cik muļķīgi

Ir cerēt par to, ko jau zināji.

/O. Cvetkova/

jauna galaktika

Tev nevajag nevienu,

Tu arī viena visu vari.

Likt mirdzēt zvaigznēm

Laužoties tām cauri.

Tu esi viss, ko Tev vajag

Un mērķis uz kuru iet.

Jauna visuma galaktika,

Kurai tuvāk jāpieiet.

Tu esi stiprākais kodols

Ar kuru šis ceļš ir jāsāk.

Ņem sevi aiz rokas, lai

Tavs zvaigznājs mirdz spožāk.

/O. Cvetkova/

drēgnums

Drēgnums manai dvēselei

Starp tumšajām ielām piezogas.

Ak, kā es nemīlu lietainu Rīgu

Un visas tās pelēcīgās domas.

Lietus siena, tā aizmiglo skatu –

Neko negribas just, kur vēl redzēt.

Cilvēki steigā meklē mājupceļu,

Kur sevi no lietavām paslēpt.

Ak, kā es nemīlu lietainu Rīgu

Un visu, ko drēgnums mums nes.

Es gribu vasaru, sauli un matos vēju

– lūk, kur domās jau esmu es.

/O. Cvetkova/

tikai brīvdienās

Es Tevi ierakstīju savā plānotājā

Lieliem burtiem - tikai brīvdienās,

Bet ikreiz būdama noskumusi

Tajā veicu kārtējās izmaiņas.

Patiešām nezinu, kā Tev tas izdevās

Un  kā es turējos Tev pretī.

Tu biji kā lamatas manā ceļā,

Kurām es nežēlojot ikreiz atdevu sevi.

Es Tevi ierakstīju savā plānotājā

Lieliem burtiem – tikai brīvdienās.

Visas pārējās lapas es izplēšu,

Lai nerastos vēlme veikt izmaiņas.

/O. Cvetkova/

atlaid un piedod

Atkal skaļi vārdi
Manā adresē lido,

Bet kur Tu biji pirms tam,

Kad gribēju sevi Tev ziedot?

Atkal skaļi vārdi

Manā adresē lido,
Bet pietika jau pirms tam,

Tādēļ atlaid un piedod.

/O. Cvetkova/

pa mazumiņam

​

Nevajag visu uzreiz,
Labāk pa mazumiņam.
Sākumā varam būt draugi,
Par nākotni neko nezinam.

Mācīties uzticēties –
Tuvāk iet soli pa solim.
Piekļauties, saskatīties
Un izkāpt no varda draugi.

/O. Cvetkova/

* * * * *

​

Teicu Tev piezvanīt
Un sirds pamira gaidās.
Tik ilgs laiks pagājis,
Bet sajūtas, tās neizmainās.

Uzausuši jau simtiem rīti,
No naktīm bēgts kā varēts.
Kādēļ Tu atkal atnāci?
..es jūtos pazaudējusies, nolādēts..

/O. Cvetkova/

* * * * *

 

 

​Es bridu tos sniegus

Nezinādama, ka viss tā.

Ka abi ejam vienus ceļus,

Tik katrs savā nodabā.

Ka reizē vērojam sauli

Prom dzenot lietus mākoņus,

Cik patiesībā esam tuvi,

Lai, kur arī atrastos.

 

/O. Cvetkova/

 

Tev piestāv

Tev piestāv mīlestība,

Tev piestāv bezrūpīgi rīti

Un krūtīs augošais siltums,

Kad kādu patiesi gaidi.

Tev piestāv meklēt un atrast,

Ilgoties reizi pa reizei.

Tev piestāv mīlestība,

Jo Tu pats mīlestība esi.

/O. Cvetkova/