Pavasaris elpo mūs.

Jauns rīts-

Kafija man ir tabu.

Es veros pa logu

Un ieraugu kārtējo, plaukstošo, lapu.

Debesis tic

Vēja elpai uz zemes.

Es vēlos lapām plaukt līdz

Un rudeņos lidot uz mēness.

Vējš šalc,

Pat mazākajās pazarēs.

Cik viegli ir pumpuram būt,

Kas plaukst saules apspīdēts.

Saule spīd,

Es klausos, ko vējš sacīs.

-Mēs katrs pumpurs varam būt,

Ja tikai īstajā mirklī aizveram acis.

Putni čivina,

Tie dabas pārmaiņas jūt.

Un arī es sāku just,

Kā pavasaris elpo mūs.

/O.C./

Kad viss ir pateikts

Nekad nesaprast

Kādēļ cilvēki melo

Un citiem dēļ tā asaras līst,

Kādēļ cilvēki cits citu klusītēm nīst.

Ticība dziest,

Cerības izplēn.

Nekas nav mūžīgs,

Pat zvaigznes klusītēm izdeg.

Sapņiem nav robežu

Tie nāk un iet.

Aizmirst par realitāti,

Kas mūs pie zemes pieliek.

Dvēseles sadeg

Mūsu pirkstu galos,

Nav vairs vārdiem vietas,

Kad tukši uz Tevi skatos.

Uzslauki pelnus

Uz fotogrāfijas stūra.

Lai sadeg viss, kas maldīgs,

Viss, kas jāpalaiž jūrā.

Neskaties uz mani vairs tā

Gribu atkal būt cilvēks.

Nevajag atcerēties neko,

Lai nerastos jautājums "Kāpēc?".

Jāmācās piedot,

Kad viegāk ir nīst.

Jāsmaida otram,

Pat ja sirds aiz sāpēm plīst.

/O.C./

M.M.M.

Tik ērmoti šķiet,

Tagad vērties Tevī,

Kā pēdējo reizi 

Manīts būtu tikai vakardien.

Tik savādi tuvs..

Tavs tuvums šķiet neatdalāms,

Un abām saujām smeļu es to

Kā veldzēdamās.

Taisnība vien ir-

Tavā skatienā viens trakais mīt.

Tas vēro mani,

Bet man nemaz bail nepaliek.

Tu man pārāk tuvs,

Ka gribas domāt par to,

Vai tuvāk maz vēl spētu

Tevi es reiz uzlūkot?

Un Tu smaidi, mans draugs.

Smaidi un saki:

"Kāpēc Tu ar mani to dari?",

Bet man nemaz par to nav kauns!

Es gribu atcerēties to - 

Tavu skatienu trakoti savādo.

Un sniedzos zemāk zem tā - 

Lai iebikstītu bedrītē, mežonīgi skaistajā.

17.07.2014

/O.C./

.

Runājošā tinte

Es runāju ar Tevi caur dzejoļiem, 

Caur tekstiem šiem, Tev nevajadzīgajiem.

Un runāt es varu daudz-

Ar Tevi man klusēt tikai vienaldzība ļaus.

Lai gan, Tavu acu tumšums to

nepieļaus.

Gribu smaidīt!

Un, esot, Tavos apskāvienos aizmigt,

Ar Tavu elpu uz kakla.

Vai dzirdi?

Es ar Tevi runāju.

Reizēm par skaļu,

Bet varbūt par klusu?

Tu tikai zini - nekad to nepārtraucu.

/O.C./

Saulstarus meklējot

Nakts putni čivina aizkrāsnē 

Un kāda balss sauc mani pagātnē.

Tā žužina, dzied un vilina,

Bet es joprojām atceros, kā vienreiz jau tiku pievilta.

Kādēļ mēs tiecamies pagātnē?

Kāpēc nesaprotam, ka cerības visu iznīdē?

Ik pa laikam

Nogurušas acis spogulī raugās,

Ik dienas

Saskrāpēta sirds krūtīs dauzās.

Tu skaties un es izliekos.

Viss ir lieliski-

Mana maska ir uzdevuma augstumos.

Tu redzi manu smaidu

Un uzskati, ka esmu laimīga,

Kaut paliekot viena 

Jūtos iztukšota.

Ko darīt, lai panāktu,

Ka eņģelis ir uz zemes ne debesīs?

Kā dzīvot, lai neaizmirstu,

Ka sāpes norimsies 

Un dzīve

Pēc nepiepildīta "GRIBU" nebeigsies?

/O.C./

Laiks nesaudzē

Galva pilna domu 

Vajag papīru.

Negribu lai dodies projām,

Atstājot cerību.

Laiks visu maina,

Tas ir nežēlīgs.

Kaut arī reizēm var kļūt vieglāk,

Bet tas ir nemainīgs!

Negribu, lai mēneši

Atņem to, kas mums ir īsts.

Vēlos Tavās brūnās acīs vērties

Un ar laiku saprast,

Cik Tu esi patiess.

Laiks nekur nesteidzas,

Tas nav izklaidīgs,

Lai ko Tu darītu

Tas paliks nesteidzīgs!

Bail ir paļauties

Un vēlāk zaudēt.

Vilkt kalendārā svītras

Un tajās nākotni zīlēt!

Gribu izturēt neizbēgot,

Negribu Tevi pazaudēt, negaidot!

Gribu pārstāt ilgoties pagātnes,

Bet dzīvot dēļ nākotnes.

Ja vien iznākums

Būtu kaut kur rakstīts,

Ja vien es varētu,

Laiku uz priekšu patīt.

Es tikai ceru,

Ka tajās lappusēs būsi Tu!

Lai arī cerība nav dota,

Bet es to radīšu, lai gaidītu.

Bet vai Tev to vajag - 

Gaidīšanu manu?

Vai Tu censtos, 

Ja es tikai čukstus izrunātu vārdu Tavu?

Un laiks tikai iet,

Tas nestājas!

Man gribas paturēt Tevi,

Bet no visiem sapņiem ir jāpamostas.

<<Es pamodos, bet acis atvērt, joprojām, nevēlos!>> 

20.01.2015.

/O.C./

VIENA DIENA

Tu stāvi pie loga,

Vēro kā zāle dīgst.

Un dienu no dienas pārdomā

Kā sāksies nākamais rīts.

Sekundes, minūtes, stundas un dienas.

Atmiņā pazib vārdi

Un kāds mīļš skatiens

Kā fotogrāfijā pie sienas.

Saule jau lejup slīd,

Iezīmē vakarēnas uz ielas.

Un Tev atmiņā pavīd šis skatiens.

Kas uz Tevi vērās dienu no dienas.

Tu stāvi pie loga,

Vēro kā zvaigznes dzimst.

Un nevari saprast-

Tā brīvība vai vientulība, kas krūtīs sirgst?

/O.C./

Prom ejot..

Nedomājot ko sliktu cenšos atkāpties -
Klusītēm, no visiem novērsties.
Par daudz ir laika veltīts pašaizliedzīgi cenšoties,
Dēļ cilvēkiem, kuriem par mani ir nospļauties!

Gribu atkal, no rītiem, ar vieglumu piecelties.
Ar savu dvēseles stāvokli samierināties.
Necensties nedomāt par mezgliem sirdī sasietiem,
Par vēlmēm, pieskārieniem un vārdiem noklusētiem.

Acis jau turpina haotiski maldīties.
Pēc aizmirstiem skatieniem sniegties.
Tās var apmulsušas klusi šaudīties
Un pēc tumšākajām acīm ilgoties.

Ilgošanās ir tāds mirklis pārāk patiess.
Tās ir jūtas, no kurām jācenšas izvairīties.
Lai arī vienaldzība liek ērkšķiem sarosīties,
Bet dēļ dvēseles harmonijas ir vērts iegribām pretī stāties.

/O.C./

SMĒĶĒJOT MĀKONI

Man nevajag tabaku,
Nevajag asinīs grādus.
Varu smēķēt mākoņus
Un vērot kā citi zaudē prātus.

Varu smaidīt kā aklā
Un izlikties, ka neredzu
Tās instagrama dzīves,
Kurām savu pielieku.

Un nevienu jau neinteresē,
Tas kas Tev dvēselē,
Katrs cenšas pasargāt sevi,
Veroties nākotnē.

Es neizkliegšu sāpi,
Nevēlēšu nevienam nāvi.
Ieelpošu vēl vienu mākoni
Un pavadīšu ar smaidu pagātni.

/O.C./