Nakts putni čivina aizkrāsnē
Un kāda balss sauc mani pagātnē.
Tā žužina, dzied un vilina,
Bet es joprojām atceros, kā vienreiz jau tiku pievilta.
Kādēļ mēs tiecamies pagātnē?
Kāpēc nesaprotam, ka cerības visu iznīdē?
Ik pa laikam
Nogurušas acis spogulī raugās,
Ik dienas
Saskrāpēta sirds krūtīs dauzās.
Tu skaties un es izliekos.
Viss ir lieliski-
Mana maska ir uzdevuma augstumos.
Tu redzi manu smaidu
Un uzskati, ka esmu laimīga,
Kaut paliekot viena
Jūtos iztukšota.
Ko darīt, lai panāktu,
Ka eņģelis ir uz zemes ne debesīs?
Kā dzīvot, lai neaizmirstu,
Ka sāpes norimsies
Un dzīve
Pēc nepiepildīta "GRIBU" nebeigsies?
/O.C./
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru