Empātija

Starp dzīves retinātām nezālēm

Un piemīdītām, lietus ūdens pilnām ielām.

Es aizveru acis, jo nevēlos redzēt,

Kā cilvēki, pār lūpam dvešot indes,

Viens pār otru paklūp un izdeg.

Vienkārši vārdi, vienkāršas frāzes,

Līdz ar peļķēm iztvaiko iespējamās laimes.

Un kādam paliek vien raizes,

Par to, vai rītdiena nesāksies bez maizes.

Sirdīs katram ir sava sāpe – 

Sava bēda, ko glabāt, kāds, ko mīlēt, ko sabārt.

Un mēs aizmirstam pretī zvaigznēm pavērt skatu,

Lai pateiktu "Labrīt" kādam, 

Kurš vairs nevar izrunāt mūsu vārdu.

Tālumā spoži spīd zvaigzne,

Un Tu atminies, kā bira solījumi – "Dzimtene visus paglābs!"

Pagātnē viss paliek, kamēr nopirkti vārdi ziņās maldās.

Lai arī Dzimtene nevienu vairs nepaglābs,

Viss, ko mēs varam ir viņu mīlēt, lolot un sargāt.

/O. Cvetkova/

17.11.2016

PASAULE

Pasaule liela,

Bet viss liekas tik mazs.

Sirdis mums sitas

Un dzirksteļo gars.

Laiks kā ūdens

Mums izslīd caur pirkstiem.

Paliek vien atmiņas,

Pie kurām domas piesiet.

Pasaule liela,

Bet viss liekas tik mazs.

Ik dienu mēs dzirdam,

Cik mīlestībai liels svars.

Patiesība kā vējš - 

Pūš un neskatās.

Pienāk arī mirklis,

Kad rokas nolaižas.

Pasaule liela,

Bet mēs katrs esam tik mazs.

Skrienam un skrienam,

Līdz aptrūkstas spars.

/O. Cvetkova/

Viskijs

Nedaudz viskija -

Nedaudz laimes.

Man pazūd apziņa

Un pazūd bailes.

Drosme saujās,

Sirdi vada jūtas.

Viss, ko šobrīd vēlos

Ir aizmigt tavās rokās.

Kailas kājas,

Kailas vīzijas un sapņi.

Es turpinu mīlēt tevi

Un mazdrusciņ vēl pavasari.

Nedaudz viskija -

Nedaudz laimes.

Gribas sasildīt sirdi

Un aizmirst vārdu bailes.

/O. Cvetkova/
17.09.2016.

Jūtu vētras

Tu esi te,

Un Tevis nav.

- Ir par daudz lieks pasacīts, 

Bet nekas nav zaudēts.

Ir slikts ar labu atdarīts,

Un prātā pavīd zvērests.

Man visa mūža nepietiktu,

Lai Tavu sirsnību atdarītu.

Es maldītos un purvus bristu,

Bet sirds man sisties neaprimtu.

Es prieku gūtu nedalīti,

Saucot Tevi par savām mājām.

Manas jūtas guļ nevarīgi -

Samīdītas pie Tavām kājām.

Lai arī lūdzos bezgalīgi,

Mēs tomēr esam atdalīti.

Jūtu vētrās iekļuvuši - 

Saplēsti un izkaisīti.

Brīvi, viegli, pārdabiski - 

Sirdspuksti nerimstoši.

Tavas balss apskurbuši, 

Tauriņi kļuvuši apmulsuši.

/O. Cvetkova/

M.M.M. 2

Skatieni sastopas,

Ķermenis gavilē un prieku jūt.

Mirklis ir patiess,

Cik patiess spēj būt.

Pieglaužos augumam

Un pamats zem kājām zūd,

Cik labi ir atkal

Tavos apskāvienos būt.

Tik mīļš Tavs skatiens

Un pieskāriens kautrs.

Cik skumji ir mīlēt,

Kad nav vairs mums ļauts.

Vārdiem nav vietas,

Balss ar katru vārdu lūzt.

Stāsti man visādus niekus,

Jo klusums neveikls kļūst.

Skumjš skatiens

Un kaklā guļ kamols -

Man gribas kliegt,

Cik ļoti Tevis pietrūkst.

Mākslīgais prieks,

Bet skatiens atspoguļo sāpes.

Es atmiņā glabāšu

Pēdējo skūpstu uz pieres.

Tu esi man līdzās, 

Bet visā atzīties man ir kauns -

Cik skumji ir mīlēt,

Kad nav vairs mums ļauts.

/O.Cvetkova/

05.09.2016.

Sarkanvīns

Ir dienas, kad Tu iedzer

Un Tev kļūst vieglāk.

Ir dienas, kad Tu aizmirsti bēdas slāpēt

Un realitāte Tevi sāk biedēt.

Miglains skatiens,

Un pavīd vēl apziņa -

Arī Tevi naktīs moka

Cilvēciskā sirdsapziņa.

Draugu man nav,

Bet man ir paziņas.

Dzīve ir vienmuļa,

Ja mācies tikai atziņas.

Mirklis ir patiess,

Tad seko atmiņas.

Mani kāds vēro - 

Vai tas ir Tavs skatiens?

Es zaudēju cerības,

Iegūstot pieredzi.

Es aproku pagātni,

Līdz ar rindām par Tevi.

Viss ir tik miglains -

Pie tā vainojams viņš,

Citu mīļotais un nīstais -

Rūgtais sarkanvīns.

/O. Cvetkova/

Dzīve

Starp mašīnu un ļaužu burzmām,

Tu meklē sevi ar rokām aukstām,

Bet aizķeries aiz vārdiem,

Kuriem nevajadzētu tevi aizskart.

Tu lidinies pa mākoņiem,

Bet reizēm attopies ar spārniem salauztiem,

Un saproti, ka izliecies - 

Tu esi dzīves izmocīts.

Pieredze salauž cerības un sapņus - 

Kamēr Tu ieelpo melus,

Mirklis vakardienas laimes,

Pārtop par vārdu: Bailes.

"Dzīve nav skola, tā neko nemāca,"

Līdz Tu pārstāj izlikties - 

Tik daudzi cenšas Tevi iedragāt,

Bet retais pasargāt.

/O. Cvetkova/

Pusnakts vēji

Kliedzieni, asaras, čuksti.

Kāpēc tu runā tik klusi?

Laiva aizslīd uz liedaga pusi.

Mana laime ar tevi kopā pazudusi.

Brīžos visa jūtos salijusi - 

Ar asarām kopā saplūdusi.

Aizverot acis, vēlos būt izgaisusi,

Līdzi vējiem aizgājusi.

Rīti mani sargā miglā ietinuši.

Visi cīruļi dzied, lai kļūstu pieaugusi.

Skatos tālumā bailēs sastingusi,

Negribu palikt viena - no tā esmu atradusi.

/O.Cvetkova/

Es gribu

Es gribu iemīlēties

Un mīlēt Tevi no jauna.

Es gribu sēdēt pie jūras

Un just, kā vējš ādu glauda.

Starp visām zvaigznēm

Atrast mūsu kopīgo,

Mēģināt to aizskart

Un smieties uz nebēdu.

Es gribu smaidīt

Un izlikties, ka nedzirdu,

Kā realitāte man kliedz,

Lai sapņot pārstāju.

Gulēt pie jūras

Un vērot saulrietu,

Līdz pusnaktī abi

Ļautu viļņiem apņemt augumu.

Es gribu iemīlēties

Un mīlēt Tevi no jauna.

Es gribu kopā ar Tevi

Pazust izaicinājumu laukā.

Turēties pie Tavas rokas,

Jo drošāk tā ir.
Nelaist vienam otru vaļā,

Kamēr dzirkstele mūsos mīt.

/O. Cvetkova/

Kad iestājas nakts

Ir nakts un nedaudz salst,

Tiek vēl viens sapnis izelpots.

Tas - kā būtu, ja būtu,

Atkal, gulēt neatļaus.

Caur negulētām naktīm 

Censties atrast vēl vienu iespēju.

Ik rītu, atverot acis, saprast,

Ka ilgi vairs tā nespēšu.

Ir nakts un nedaudz salst,

Aizverot acis - sapņu par daudz.

Katrs rīts, kā labojums dienasgrāmatā

Un trijnieku nu par devītnieku sauc.

Acis sāp, prāts tāds nemierīgs

Un arī miegs kļuvis izvēlīgs.

Pārāk daudz laika veltīts domājot

Par to, ko nekas nespēs izmainīt.

Pārvelkot krustu tam,

Ko sauc par dzīves skolu,

Tu saproti, ka gaidi to,

Kurš neturēs vairs Tavu roku.

/O. Cvetkova / 

Atgriezties

Atgriezties pagātnē,

Starp simtiem cilvēku,

Kur abi mēs spējām atrast

Viens otra skatienu.

Sajust likteni nākam blakus,

Dzirdēt, kā nākotnē

Tu ausī man čuksti:

"Saldus sapņus!"

Atgriezties pagātnē,

Starp simtiem iespējām,

No jauna, izvēlēties

Palikt un iemīlēties.

Aizvērt acis un atgriezties,

Mirkļos, kad viss bija patiesi.

Pie Tevis no jauna pieglausties,

Bet atverot acis - par Tevi liktenim pateikties.

Atgriezties, atgriezties, atgriezties -

Pateikt "Piedod, ka mēdzu kļūdīties!"

Tu esi manā sirdī, Tu mirdzi asarās,

Tu par sevi vēl lasīsi manās grāmatās.

/O.Cvetkova/

*SMILŠU GRAUDIŅI*

Atlaist, palaist, lai aizlido,

Tas tauriņu mākonis,

Kas kā bites

Ņēmis un mani sadzēlis.

Pārvērsties smilšu graudos,

Kas jūras piekrastē dus,

Lai katrs saules stars

Kļūst sirdij tuvs.

Atlaist, palaist, lai aizmirstas,

Tie cerību viļņi,

Kas kā bumerangs

Pēc laika atkal atgriežas.

Pārtapt par vēju,

Kas skriedams skrien,

Lai vienmēr noglaustu vaibstus,

Kas atmiņās sien.

Atlaist, palaist 

Visu, kas bija

Un vakaros, tumšos,

Mani, reizi pa reizei, pamodina.

Pārtapt par gaismu, 

Kas dabā mīt

Un smilšu graudiņus

Ar gaismu piepildīt.

/O. Cvetkova/

Tu + Es

Daļa manas sirds 

Plus daļa tavējās,

Lai kurp mēs atrastos -

Ar Tevi būs domas manējās.

Daļa manu domu

Plus daļa tavējo.

Mēs turpinām turēt noslēpumā 

Dzīves daļu apslēpto.

Daļa manas dzīves 

Plus daļa tavējās -

Kopā veido atmiņas,

Mūsu kopīgās.

Daļa manu atmiņu

Plus daļa tavējo -

Mēs nespējam izteikt vārdiem

Šo jūtu mākoni savādo.

Daļa manu jūtu

Plus daļa tavējo.

Par pilnību kļūst viss -

Mūs abus ieskaitot. 

Daļa manis 

Plus daļa tevis.

Un pasaulē pastāv sirdspuksti,

Kuri viens bez otra ir niecīgi. 

/O. C./

Tuvumā

Dzīvojot klusumā,

Starp esību sapņos un nomodā.

Ir aizmirsts dārgs skatiens,

Bet spēcīgāk kā ierasts, prāts kliedz: "Paliec!"

Ziņas izgaist tālumā,

Starp to, kas bija un palika.

Un par vēlu tiek apjausts, ka tikai

Viena skatiena trūkst rītausmā.

Aizmigt blakus - tuvumā.

Nav nozīmes, sapņos vai nomodā.

Galvenais ir būt līdzās

Un pagātni izelpot divatā.

/O. C./

Pērtiķēns

Visu laiku piespiest sevi bēgt,

Bet sapņos no jauna piederēt Tev.

Negodīgi elpojot svešu gaisu,

Joprojām apzināties, ka pēc Tevis alkstu.

Smilšu pulkstenī sabirst mūsu sapņi,

Bet varbūt, tie bija tikai mani.

Tik ilgi viss nāca, bet tik ātri gaisa,

Nu lūk, kur tagad esam mēs abi!

Izplūduši silueti starp mākoņu vāliem -

Kā skatoties caur rasotu loga rūti.

Es turu pērtiķēnu piespiestu pie krūtīm

Un mēģinu paklausīt Taviem vārdiem.

/O.C./

Viltotie zaķi

Ir nedaudz smieklīgi -

Mētāties ar vārdiem 

Un vēlāk izlikties, 

Ka viss ir noticis pa sapņiem.

Cerību sēt un iedomas pļaut.

Atkal vilties 

Un bezspēkā bļaut.

Viltotiem zaķiem 

Ik dienas acīs skatīties.

Censties saprast,

Kā acīs skatoties var mānīties.

Caur pagātni sevi meklēt,

Bet saredzēt nākotni,

Starp maldīgiem čukstiem,

Mēģināt rast atbildi.

Bet sevi ir jāatrod tagadnē,

Ne maldu jūrā jāmeklē.

Patiesību sacīt un realitāti pieņemt,

Uzsmaidīt citiem

Un negatīvo censties neuzņemt.

Vairs atpakaļceļu nemeklēt,

Bet skatīties tikai uz priekšu.

Radīt visu no jauna,

Smaidot un ar prieku.

Nepatiesības dzēst

Ar patiesības rīksti.

Turpmākās lappuses aizpildīt

Ar taisnīguma tinti.

/O. C./

Aprīlēns.

Ausis rīts, kā neviens cits.

Ar saules stariem pazarēs.

Un nevienam nemanot,

Katrā zara pumpurā

Uzplaucis smaida kāds Aprīlēns.

Ar saules stariem cēlušies,

Prieku kopš bērnības

No dabas smēlušies.

Plaukuši līdz ar pumpuriem

Un līdz ar salnām ņiprumā vēlušies.

Domājams,

Ka vairāk paskaidrojumu nevajag nevienu,

Jo katrs mēs zinām kaut vienu

Joku mēnesī plaukušu Aprīlēnu.

/O.C./

Palikt.

Atstāj mani vienu.

Atstāj mani, pat ja salst.

Lai es jūtu visas sāpes.

Arī tās, kas Tevi skar.

Neatstāj man savu smaržu.

Neatstāj to, kas atmiņās tin.

Lai arī pietrūkst Tavu glāstu,

Tomēr, liktenis mūs vienu no otra šķir.

Nodzēs to skūpstu no pieres.

Nodzēs to, lai nejūtu vairs.

Pat, ja vēlos, kaut dzīves līklocis

Izvītos tā, lai nebūtu tik kairs.

Turpmāk, aizsegsim acis ar plaukstām.

Un lūkosimies tukšumā.

Atminoties tos kopīgos brīžus,

Kad atradāmies viens otra tuvumā.

/O. C./

Atmiņu puzles

Saplaisājušas atmiņas

Kaut kur starp Tevi un mani.

Kļuvis grūti ticēt tam,

Ka reiz viss varētu būt labi.

Milzīgās šupolēs svārstīties

Starp to, kas bijis un pagājis.

Caur sapņiem Tevi vērot,

Bet rītos citur pamosties.

Dvēsele asiņo,

Liekot atmiņu puzles.

Katru vietu, ko skāri

Tagad skar iedomu brūces.

Saplaisājušās atmiņas 

Ar jaunu dienu pārklāt.

Un katru nakti no jauna

Mežonīgi skaistās bedrītes skart.

/O. C./

Starp izvēlēm

Starp visiem ceļiem

Noiet pa pareizo,

Lai citiem ceļu

Vēlāk nejauktu.

Starp sniegtajām izvēlēm

Izvēlēties apdomīgi,

Lai vēlāk varētu uzelpot

Un nenāktos nožēlot.

 

Starp miljoniem tēlu

Atrast to savējo,

Kas nevis ēnu mestu,

Bet sargātu.

Starp visiem "Mīlu"

Saklausīt patieso,

Lai sirds neskumtu

Un prāts citu nealktu.

/O. C./

MĀKOŅI

Visa pasaule vienos mākoņos - 

Īstos un neīstos,

Vienos no tiem es sapinos.

Un kā viss tā ir iznācis - neatceros.

Mākoņi pustukši un mākoņi pilni.

Kur tobrīd bija tā balstiņa,

Kas pateiktu, ka mākoņi ir mīlestības varā

Un viss pārējais ir tikai pateikti vārdi gaisā?

Pašu radīti spilveni.

Kuros aizverot acis atmostamies.

Kaut kopā nekas neturas

Mākoņus radam un neatskatāmies.

Mākoņos palikušos, sapņu spilvenos

Tagad izrauti caurumi.

Kā nelaimīgos laimestos,

Uz visām pusēm izkaisīti solījumi.

Un mākoņi dilst kopā ar sapņiem,

Kas izkaisīti pāri mums.

Ja tici, ka mākoņi pacels Tevi pāri torņiem,

Tu kļūsi par vienu no tiem.

/O. C./

Zvaigžņu putekļi

Putekļiem piebārstītās debesīs

Zvaigznes aizskart kļuvis grūti.

Tālumā mēģinu saskatīt Tavu spožumu,

Bet pirksti bezspēkā noslīd gar loga rūti.

Zvaigžņu pilnās debesīs

Visas salasīt kārojās.

Tā spožākā acīs vizēja,

Tomēr, tās pārējās likās vieglākas.

Pēc daudzām salasītām zvaigznēm

To spožāko sev kāroju.

Ielikta kabatā tā putekļos sadrupa -

Pārāk ilgi to laikam vēroju.

Putekļiem piebārstīts debesjums.

Grūti elpot man kļuvis.

Ar domām mēģinu Tevi sargāt,

Kaut aizmirst sen būtu vajadzējis.

Pirksti bezspēkā noslīd gar loga rūti.

Par daudz putekļu kabatās man.

Tos cenšos atstāt es pagātnē,

Bet atskatoties, tie ir mana tagadne.

/O. C./

Debesu bērni

Man nevajag, lai Tu radi mirkli -

Es pati varu  mirklis būt.

Cauri naktīm būšu Tavas zvaigznes,

Kamēr Tu, joprojām, būsi mēness,

Kas aug un atkal zūd.

Un neko vairāk man nevajadzēs,

Kā mirkli pa mirklim

Ar Tevi kopā pabūt.

Un just, ka visas debesis, atkal un atkal,

Pieder diviem mums.

Papildinot vienam otru,

Es velku paralēles starp savu dvēseli un Tevi.

Kaut esam debesu bērni,

Bet esam devuši solījumu,

Ka ar pirkstgaliem turpināsim skart zemi.

Un pat ja tiks radīts mirklis

Ar mani kaut kur debesīs,

Bet ar Tevi uz zemes -
Mirklis turpinās piederēt mums.

Par spīti tam, ka būs sabrucis mūsu debesjums. 

/O.C./