STRUPCEĻŠ

                                                  Salikt sevi kopā pēc mums
                                                  Ir sarežģītāk nekā visu piedot.
                                                  Un, ja nebūtu bijis attālums,
                                                  Es nezinu, vai spētu no jauna elpot.

                                                  Viss, kas iekšā kņud, tev otršķirīgs,
                                                  Nav vairs jēgas sev samelot.
                                                  Izdzēst sevī to, kurai skatiens skumīgs
                                                  Grūti, ja apkārt neviens nesaprot.

                                                  Pazaudēt sevi tavā atspulgā
                                                  Ir vieglāk nekā savākties.
                                                  Neiespējami saprast kādēļ tā,
                                                  Bet tik bezjēdzīgi no tā izvairīties.

                                                  Salikt sevi kopā pēc mums
                                                  Ir sarežģītāk nekā visu piedot.
                                                  Tik žēl, ka tavs tuvums
                                                  Liek man pašai sev samelot.

/O.Cvetkova/      

PAVIRŠI

                                           Ātriem soļiem pa ietvēm un sapņiem
                                           Meklējam vietas, kur apstāties, palikt.
                                           Pavirši vērojam, pavirši viens otram piederam.
                                           Nemaz nezinām, ko savā ceļā vēlamies satikt

                                           Kāda saspiesta plauksta, kāda sirds,
                                           Nav nozīmes, kur šī bezrūpība trāpīs, kuram tiks.
                                           Pavirši klausāmies, pavirši vārdus pasaulē laižam,
                                           Cerot, ka sirdsapziņa mūs sapratīs.

                                                                                                                                 /O.Cvetkova/

MAĢIJA

Kur pazūd laiks, kad tevī veros?

Viens skropstu vēziens mazs.

Un tajos brīžos es vairs sevi neatminos,

Vai vispār esmu mācējis būt pats?

Vai esmu pratis lasīt Tev no acīm

Un smieklu krunkas iztulkot?

Cik labam aktierim ir jābūt,

Lai prastu mīlestību notēlot?

Tik bieži esam ļāvušies mūs vadīt, 

Vēl pašiem ceļu nemaz nezinot.

Ja vien atpakaļ varētu ko attīt,

Un mūs no malas kaut nedaudz pavērot.

Vai ieraudzītu, kā laimē kvēl mums acis, 

Un tavas rokas uztraukumā trīc?

Bet tikai tad, ja nebūtu man tevis,

Es nezinu vai patiktu man rīts.

/O.Cvetkova/

Atļauj

Atļauj man tevi aprakstīt,

Atļauj man tevi zīmēt ar vārdiem,

Lai vēlāk es varu citiem lasīt,

Cik skaisti tu skani starp teikumiem.

Atļauj man līnijas vilkt

Un vārdus ar krāsām kopā maisīt,

Lai katrā atstarpē tev ir kur palikt,

Pat ja grūti tur tevi atpazīt.

Atļauj man tevi pludināt,

Atļauj man tevi sajaukt ar savām krāsām,

Lai varam viens otru papildināt

Un dzīvot starp krāsām neparastām.

/O.Cvetkova/

Viegli, vieglītēm

Es nolieku galvu uz tava pleca

Un tauriņu vieglums tavā elpā.

Ar tevi elpojot, es nekad nekļūšu veca,

Pat ja dzīve skries garām kā laikā tā telpā.

Tevī veroties es nejūtu laiku 

Un pat nezinu uz kuru pusi pulkstenis sit.

Pie tevis es nonācu laipojot šaurāko laipu, 

Bet tik plata tā, pa kuru kopā mums iet.

Nav drošākas vietas par tavām skavām,

Lai arī cik ļoti mīlēts ir mātes glāsts.

Starp četrām, viegli zemē iespiestām, pēdām, 

Ir paslēpies vēl viens skaists stāsts.

/O.Cvetkova/

KAMOLS

Viss tādā lielā kamolā,

Rauj aiz kura gala gribi.

Un tad, kad sāpēs, esot nomodā,

Vairs mani nesauc, mani nepiemini.

Miljardiem vārdu ķermenī durts

Un atspulgs tavs redzams ikvienā rētā. 

Vēl vairāk reižu cerībās zaudēts -

Nu kā, lai šo visu neņem vērā?

Viss tādā lielā kamolā, 

Rauj aiz kura gala gribi.

Un tad, kad sāpēs, neesot nomodā, 

Vairs mani nemeklē, mani nemodini.

/O.Cvetkova/

IEMĪLĒTIES

Pārstāt iztēloties to, kā nav.

Es gribu būt vienkārši laimīgs.

Bet visa laime ir izķerta jau

Un varbūt tieši tādēļ esmu tik neprātīgs.

Neprātīgi iemīlējies.

No mēness līdz zemei un atpakaļ.

Esmu gatavs tavas kājas skūpstīt,

Jo mana laime guļ pie tām.

Esmu gatavs padoties,

Lai tikai tu atkal uzvarētu. 

Un visumam ik dienas pateikties, 

Ka tieši tevi es iemīlēju.

/O.Cvetkova/

VAIBSTI

Man tavos vaibstos šķita kaut kas skaists,
Ko it nevienā redzējis es neesmu.
Un varbūt šobrīd tev es liekos pārāk naivs,
Jo toreiz skaļi tev to nepateicu.


Arī šodien viss ap tevi šķiet tāds pats,

Pat ja veries manī tu ar nicinošu skatu.
Un, ja es toreiz pateiktu, kas tevī ir tik skaists, 
Es domāju, tu mani nemaz nesaprastu.

/O.Cvetkova/

PIEDERĒT NAKTIJ

Piederēt naktij ar tevi nav bail -

Nekad nav bijis un ticu, ka nekad arī nebūs.

Es pasmelšos drosmi no tevis

Un ļaušu miglai mūs iekļaut.

Piederēt naktij ar tevi nav bail,

Tādēļ ar tevi es eju un pie tevis turos.

Vien zvaigznes dzird cik droša man balss,

Kad tevi mīlēt es mūžību solos.

/O.Cvetkova/

Laimīgs rīts

Ar basām kājām,
Manā AC/DC t-kreklā.
Nekārtīgām matušķipsnām
Un karstu krūzīti lattē.

Tikai viņa prot
Uzgleznot laimīgu rītu.
Nenoguris turpinu vērot,
Kā viņas gurni izšūpo ritmu.

/O.Cvetkova/

SĒRKOCIŅI

Visa dzīve tika salikta no mozaīkām

Un mēģinājumiem cerību pilniem.

Kā gan mēs visu laiku spējām,

Mīlestību aizdegt ar mitriem sērkociņiem?

Kā gaisma, tā migla manī mita,

Bet naktīs vienalga pūta vēji.

Vai tu esi centies saskaitīt,

Cik reizes man tevi vajadzēja,

Bet tu nevarēji?

Pievērti plaksti nepārstāj trīsēt,

Kamēr sērkociņš karstumā lokās.

Ja tu jūti, ka nespēsi mīlēt,

Ļauj savai elpai pārtraukt šīs mokas.

/O. Cvetkova/

Krūzīte miglas

Pēc visiem šiem gadiem
Es ar sapņainu miglas krūzi
Joprojām tevi gaidu.

Un nav nozīmes tam,
Cik reizes nokavēts transports,
Vai tīšām pabraukts garām mūsu pieturai.

Es joprojām ik rītu
Pasmeļu krūzītē sapņainu miglu
Un gaidu durvju zvanu.

/O.Cvetkova/

VĒLS

Tad, kad paliek vēls

Tu viņu meklēt sāc.

Un tad, kad ir par vēlu

Tu pats pie viņas nāc.

Tad, kad paliek vēls

Tev vēnās plūst tās vārds.

Un tikai tā tu saproti,

Ka biji vainīgs pats.

Tad, kad paliek vēls,

Tev apskaidris kļūst prāts,

Ka nav jau jēgas meklēt to,

Kura pretī nepanāks.

/O. Cvetkova/

REALITĀTE

Garas, zvaigžņu un mēness gaismas pielietas naktis

Un vēlas, nesteidzīgas pastaigas pa mežu.

Bet fonā prasās dramatiskas ievadtaktis,

Jo realitātē ir izmisuma pilnas, negulētas naktis

Un simtiem izsmēķētu cigarešu.

/O. Cvetkova/

BUMERANGS

Katrs grib saņemt patiesus smaidus,

Bez viltus un apmāna patiesus.

Tādus, kuri caurstrāvo tikai labo,

Un kuri mirkļus padara īpašus.

Katrs alkst iemantot uzticamus draugus,

Tādus ar kuriem var celties un krist.

Draugus ar kuriem pat problēmas

Šķistu kā kārtējais cirka triks.

Katrs vēlas piedzīvot skaistāko nakti,

Tādu, kura varētu ilgt un ilgt.

Nakti, kurā tiek dedzināti visi senie tilti

Un kuras noslēpumainību visu dzīvi varētu līdzi vilkt.

Tomēr, lai šo visu iemantot spētu

Ir jāprot pašam cilvēkam būt.

Sākot ar patiesu smaidu uz sejas,

Kādā šķietami parastā naktī par uzticamu draugu var kļūt.

/O. Cvetkova/

Mazs mīļš muļķītis

Tāds mazs mīļš muļķītis

Pinās man pa kājām.

Un ik pa laikam tas aizmirsa

Ceļu uz savām mājām.

Tāds mazs mīļš muļķītis

Pinās man pa prātu.

Un ik pa laikam man sāka šķist,

Ka viņu izdomāju.

Tāds mazs mīļš muļķītis

Pinās man pa dzīvi.

Un ik pa laikam prātoju,

Vai mēs maz bijām īsti.

/O. Cvetkova/

MAGNETIZĒTIE

Maldījos pa viņa lūpām es,

Cenšoties sevi kontrolēt.

Lai arī solīja cīnīties līdz galam,

Bet solījumus nemācēja turēt.

Katru reizi sāpīgas atvadas,

Atkal vārdi "Viss būs kārtībā!".

Neveikls klusums no viņa puses

Un beigās palikām katrs savā pusē.

Lai arī baidījos es viņu pazaudēt,

Bez cīņas ļāvu citai piederēt.

Bet viņš mani joprojām neatstāj

Un viss, ko varu darīt ir dzīvot nepārstāt.

Labāk man par viņu neko nezināt,

Visam, kas bijis likt kļūt aizmirstam.

Tikai atmiņas pielīp kā ar magnētiem

Un pretī viņam vēlos es no jauna skriet.

Labāk man būtu viņu aizmirst

Un iemācīties stiprai būt.

Bet atmiņas pielīp kā ar magnētiem

Un sirds ir tā, kas no jauna jūt.

Pat ja viņš prastu mani saprast,

Diez vai mēs būtu varējuši kaut ko mainīt.

Jo pēc visām kopīgajām vētrām, es nespētu

Ļaut viņam pieskarties savām sirds rētām.

Viss kas būtu man šobrīd jāsaprot,

Ka ne viņam un pat ne sev es nepiederu.

Un tikai brīžos, kad atmiņas pārņem,

Sev vietu uz šīs pasaules bez viņa neatrodu.

/O. Cvetkova/

LĪDZCILVĒKS

Man negribās rakstīt par debesīm

Un laiku, kurš bez apstājas skries.

Es gribu, lai zini, ka rīt

Tu noteikti nebūsi viens.

Ka tev ir uzticama cilvēka plecs

Uz kura uzlikt galvu.

Un brīžos, kad vissāpīgāk kļūst,

Ir, kas noslauka rūpju klāto vaigu.

Ir cilvēks, kurš ļoti labi zina,

Cik tavas asaras vērtas.

Un kurš nekad nepieļaus, ka tās rit

Bez jebkādas jēgas.

/O. Cvetkova/

Domu kņudiens

Nav nozīmes vai tā bija ziema, vasara vai pavasars

Es šodien tāpat esmu pavisam citāds.

Pirms manis krīt priekškars un priekšstats ir cits,

Bet joprojām atrodas, kas negribīgi saglabāts.

Laikam un vietai ir bijusi nozīme maza,

Viss, kas bijis kopīgs ir noklusēts.

Brist cauri gadalaikiem atmiņu kurpēs,

Joprojām ir kas neizskaidrojami svēts.

Sapņu trauks pildījies, pildījies un ir jau pilns.

Pa pārītim no visa ir arī piepildīts.

Kaut mūsu ceļojums tolaik bija pavisam neilgs,

Tas bija īpašs un emocijām nedalīts.

/O.Cvetkova/

Neaizmirstais

Kad iestājās melna nakts

Bez zvaigznēm debesīs

Tā gribās, lai melns kļūst arī prāts,

Lai viņam nav kur atgriezties.

Būtu īstais laiks arī sev atzīties,

Atpakaļ mums vairs neatgriezties.

Viss līdz pēdējam ir mainījies,

Bet pat tas neļauj aizmirsties.

Sirds ik pa laikam viņu sauc,

Lai kur viņš nebūtu.

Kā prātu tā dzīvi ik pa laikam jauc,

Lai ko es darītu.

Varbūt viss būtu citādāk,

Ja viņš būtu apstājies.

Negājis tik strauji pa dzīvi uz priekšu,

Bet reizi pa reizei atskatījies.

Joprojām nevaru sev atzīties,

Ka mums vairs nav kur atgriezties.

Gribās, lai viss, kas ir mainījies

Ļautu vairs neatskatīties.

/O. Cvetkova/

CILVĒKS

Man tik otršķirīgs šķiet tas,

Kāds tev ir apģērbs un ādas krāsa.

Tāpat negribu dzirdēt pasakas,

Jo ir tik svarīgi, lai tava mēle patiesību stāsta.

Es gribu dzirdēt, kā tu jūties,

Kad tavas acis skumst vai spīd aiz laimes.

Un kur tu šobrīd vēlētos doties,

Ja vien tev būtu pietiekami drosmes.

Man gribētos dzirdēt tavu stāstu

Tumšā naktī, kad apkārt nav neviens.

Un apturēt visu pasaules laiku,

Lai tu nekad nepaliktu viens.

/O. Cvetkova/

Vēlais pavasaris

Mēs atradām viens otru vēlā pavasarī

Un vēlā pavasarī nolēmām viens otru neatlaist.

Par šo norunu starp mums zināja vien daži,

Jo laimei nedrīkst troksni pārāk tuvu laist.

Mēs atradām viens otru vēlā pavasarī

Un vēlā pavasarī solījām viens otru pasargāt.

Ne jau tādēļ šobrīd turamies mēs kopā,

Bet kopš tās dienas elpot divatā ir kļuvis vienkāršāk.

/O. Cvetkova/

Iespējamība

Pavisam lielā pilsētā

Vai kādā mazā ciemā.

Vienā zvaigžņu mirdzuma attālumā

Vai skaistā saules rietā.

Šī zeme ir apaļa

Un mūsu soļiem tikties ir bijība.

Nav zināms kurā pasaules daļā,

Bet mums abiem tā būs nejaušība.

/O. Cvetkova/

Nedzīstošās rētas

Tu esi redzējis gandrīz visas manas rētas

Un šķiet, ka uz ķermeņa tām vairs nav vietas.

Bet tik pārsteidzoši man šķiet tas,

Ka bez tevis tās nav tik jutīgas.

Tikai viena rēta vēl tik jutīga un sāp

Un man liekas, ka nekad līdz galam nepārstās.

Tā atrodas tik tuvu sirdij klāt

Un baidās, tavu vārdu izrunāt.

/O. Cvetkova/

PIENS

Pamērcēt pirkstu galus siltā pienā

Ir gandrīz tas pats, kas piedzimt no jauna.

Tu alksti pēc nedaudz laimes un prieka,

Bet to nevar atrast nevienā lielveikalu plauktā.

Viss vienkāršais sevī slēpj klēpi laimes.

Bez starpības tajā, cik tavs maks ir pilns.

Bērnībā prieks slēpās piena kannās,

Tikai tādēļ, ka bija gards un silts.

/O. Cvetkova/

Muļķa sirds

Nepieciešams dzīvot tikai tagad,

Tam, kas notiek šobrīd, bet ne vakar.

Vairs neatskatīties sevis paša labad,

Jo tam, kas darās sirdī uzticēties nevar.

Tur caurvējā skrien vilki,

Kuri prātā skrāpj un kauc.

Un visu, visu ko reiz kādam teici

Ausīs čukst un nepārtrauc.

Sirds tā kā muļķe kaut kur skrien

Dēļ sajūtām, ko bieži jauc.

Tā nesaprot, ka nu jau šodien

Tā nav viņa, kuru sauc.

/O. Cvetkova/

Citādais pavasaris

Šis pavasaris ir pavisam citāds,

Bet to tev nepateiks neviens.

Uz krūtīm jūtams smagums nedaudz lielāks

Un prātā vandās pērnā gada ložu spiets.

Uz muguras sūrst itkā sadzijušās brūces,

Bet sirds kā neprātīga mēģina vēl sist.

Šis pavasaris ir pavisam citāds,

Pie kā vainojams tu pats un neviens cits.

/O. Cvetkova/

PAĻAUTIES

Ar tevi neviena diena 

Nav līdzīga viena otrai 

Un vēji ir tie, kas mūs nes,

Liekot laimei kļūt savienotai.

Kamēr vējš gaisā putekļus ceļ, 

Mūsu sirdis dzied tā taktīs,

Bet mums priekšā ir gaidāmas

Vēl tik daudz šādas, brīnišķas naktis.

Pat ja saule būs tā, kas žilbinās

Un kaut uz brīdi es zaudēšu skatu.

Es paļauties varu uz tavām acīm,

Jo mūsu soļi min kopīgu taku.

/O. Cvetkova/

Nepareizais vārds

Mīlestība nav pareizais vārds -

Tas neko neizsaka.

Tādēļ to biežāk saka mūsu mēles,

Nevis darbi parāda.

Mīlestībā es atveru acis

Un caur mīlestību es elpoju,

Bet nav tāda vārda, kas spēj pateikt,

Ko, esot tev blakus, es sajūtu.

Mīlestība nav pareizais vārds -

Tas neko neizsaka.

Tādēļ es "MĪLU!" gribu teikt čukstus,

Lai darbi pārējo parāda.

/O. Cvetkova/

NEPIEDODAMĀS KĻŪDAS

Nepiedodamas kļūdas

Pieļauj tikai tie, kurus mēs nemīlam.

Visu pārējo mēs ļaujam lietiem aizskalot

Un netīrāko patiesību līdz ar dubļiem samīdām.

Pat viss smagāko sāpi, ko glabājam zem sirds,

Mēs ļaujam strautiem aiznest.

Un upē ielijušai asarai

Palu laikā nav jēgas vairs ko pārmest.

Viss vairāk par ciešanām mīlestībā

Var sāpēt vien ciešanas ienaidā.

Tādēļ visu, visu, kas sirdī asi griež,

Neatskatoties ir jālaiž atvarā.

Nepiedodamas kļūdas

Pieļauj tikai tie, kurus mēs nemīlam.

Visu pārējo ir jāļauj vējam izmētāt,

Lai reiz iemīlētam nekad nenāktos teikt, ka ienīstam.

/O. Cvetkova/