jauns sākums

Pavisam drīz viss nostāsies savās vietās,

Nejaušības būs stāsts pavisam cits.

Klausīsimies mēs tikai sirdsbalss dziesmās,

Sniega baltumā spēlējot paslēpes.

Smiesimies pretī tām ļaužu mēlēm,

Kuras reiz lika mums nevietā sarkt.

Drīz nevajadzēs dzīvot starp paralēlēm,

Viss būs tik skaidrs kā vēl nekad.

/O. Cvetkova/

* * * * *

​

Es piedzimu citā laikā,

Es piedzimu brīnoties 

Un tikai dzeja man ļāva

Būt stiprai un nepadoties.

Redzēt sejas pa īstam,

Kā mīlēt, tā baidīties,

Bet es piederu šim laikam

Un man nav kauns atzīties.

Ka arī es, tāpat kā visi,

Protu meklēt un zaudēties,

Teikt, ka neesmu kā citi,

Bet likt rakstītam izdzēsties.

Raudot asaras slaucīt,

Bēgot pakrist un sasisties,

Bet es zinu, ka rētas sadzīst 

Tādēļ nebaidos piecelties.

 

/O. Cvetkova/

 

gadu mija

​

Ko prāto zvaigznes tur augšā,
Ko prātojam lejā mēs?

Viens solis sperts gadu mijā

Un šis gads tiks dzēsts.

Aizmirsts kļūs smagums plecos,

Vārdi, kas apjausti dzeļ,

Jo ikreiz, kad es kājās ceļos

Es jūtu, ka spēju vēl.

Ko vēsta zvaigznes tur augšā,

Ko patiesībā vēlamies mēs?

Viss skaidrs kļūst gadu mijā –

Mums stāties, vai tiekties pēc vēl.

/O. Cvetkova/

apņemšanās un sapņi

Piesnigušas pilnas kabatas

Jaunu apņemšanos un sapņu.

Jādomā kā visas panākt,

Kad tās skatīt sākšu.

Viss ir jaunā gada ziņā,

Kā man ies, vai sanāks.

Bet tik daudz, cik manā varā

Darīšu, lai saprastu kas labāks.

/O. Cvetkova/

Tavi vārdi

 

Tavi vārdi man ir kā zāles –

Klausīties neapnīk.

Katru vārdu ko raksti

Es mēdzu daudzkārt pārlasīt.

Uzrakstot pirmo, ko domā

Rītos, kad acis atver –

Es grimstu katrā vārdā,

Man cits nekas nepieder.  

Ar aizvērtām acīm ciet

Es izbaudu katru zilbi.

Tava balss mani dziedē

Un gribu, lai Tu to zini.

/O. Cvetkova/

Šī laika bāka

Viņš atnāca ar pirmo sniegu,
Ar pirmo salu aiz krāgas
Un es pazaudēju galvu,

Pieķeroties pie viņa kā bākas.

Es slīdēju ceļus tam pretī,

Neguļot naktis un dienas.

Jūtot to siltumu sirdī

Biju gatava gāzt pat sienas.

Viņš atnāca ar pirmo sniegu,

Ar gaismiņu virtenēm mājās.

Padarot visu tik gaišu

Viss pats pēkšņi atrisinājās.

/O. Cvetkova/

* * * * *

Ietinusies tavā kreklā 

Izlikšos, ka nedzirdu –

Zvaigznes pašas krīt pie kājām,

Visu citu pauzēju.

Domas viena otru maina,

Acis brīnumaini ņirb.

Viss ir katra paša varā –

Ko viņš vēlas-tas viņš ir.

/O. Cvetkova/

Ziemeļbriežu kompass

Jau pēdējā advente,

Bet nogājis ir kaut kas greizi –

Pirms Ziemassvētkiem dubļos 

Pamodušies ziemeļbrieži visi. 

Kamanās kāds tusnējas un ārdās,

Caur bārdu grūti saprast

Kā tam vīram klājas. 

Piere sviedros, acis dikti lielas:

"Kompasā vērojamas sniegotas vietas".

Ziemeļbriežiem kurss pavisam cits –

Pie mums tie steigsies tad,

Kad ausīs Ziemassvētku rīts.

/O. Cvetkova/

sveiciens rūtī

Ir izkusuši Tavi nospiedumi,
Kurus Tavas kailās kājas,

Gar maniem logiem ejot,

Dziļos sniegos tika atstājušas.

Tev nemaz nenojaušot,

Es dvašu pūšu loga rūtī,

Lai nākamreiz, garām Tev ejot,

Tu zinātu, ka gaidīju ļoti.

/O. Cvetkova/

domas

Es lieku uz papīra savas 
Pusnaktī dzirdētās domas.

Tās tik ilgi bija tikai manas,

Nu kļuvušas izlolotas.

Manu sajūtu skartas

Pasaulē justies var droši,

Lai mēness un zvaigžņu kļautas

Reiz zaigotu tik pat spoži.

/O. Cvetkova/

izauklē

Izauklēt domu no mazumiņa,

Sīka plaiksnījuma starp laikiem.
Tad vērot kā tā kļūst liela,
Atspulgā pazibot smaidiem.

Gandarījums līdz ausīm,

Apzinoties, cik katrs mēs varens.

Nirstam domās katru brīdi,

Jo no domas it viss ir sācies.

Viss, kas redzams ir radīts

No kāda mazumiņa, no domas.

Līdz neapzinātu mērķu vadīts,

Domu ceļš iezīmējis mums lomas.

/O. Cvetkova/

iztikšu

Man nekā nav žēl
Jā, tāda es esmu.
Varu dot vēl un vēl,
Pat ja tas nozīmē atdot visu.

Pat ja nepaliks nekas pāri
Es zinu, ka iztikšu.

Tā līdz šim dzīvoju dzīvi

Un šķiet, ka tā arī dzīvošu.

/O. Cvetkova/

Ik gadu

Ik gadu viens un tas pats
Nāk un projām iet.
Ik gadu apcerīgs kļūst prāts
Par to, vai pareizi viss darīts tiek.

Ik gadu viens un tas pats - 
Kaut kas tiek iegūts un projām laists.
Ik gadu pārdomāts it viss,
Pat tas, kas simtreiz pasacīts.

/O. Cvetkova/

Šis vakars

Šis vakars maģiski mierīgais
Ar sniega gaišumu sirsniņās.
Tā gribās, lai šī sajūta
Vienmēr ir līdzās un nebeidzās.

Šis vakars brīnumu bagātais,
Kad tas, kam ticam piepildās.
Ir tikai jāspēj mums saredzēt
To, kas ikkatram līdzās atrodas.

/O. Cvetkova/

Sirdssiltums

Tik daudz patiesuma
Mīt katrā gaišā skatienā.
Man tā ir paveicies,
Ka dalieties ar mani savā siltumā.

Ir tik labi nebūt vienai
Šai pasaulē dīvaini savādā.
Un tikai pateicoties  jums
Ik brīdi es kļūstu par sevi labāka.

Tik daudz siltuma
Mīt jūsu gaišās dvēselēs.

Es ticu, ka sirdssiltums
Vieno mūs visus uz šīs pasaules.

/O. Cvetkova/

Gribās ticēt

Tāds šobrīd laiks, kad gribās visu
Apsēsties un pārdomāt.
Ar rokām izstieptām uz priekšu
Ikkatram "Paldies" dāvināt.

Un "Nav par ko!" man citēs visi,
Bet sirds aiz mīlestības kūst.
Tāds šobrīd laiks, kad gribās ticēt,
Ka viss kaut nedaudz labāks kļūs.

/O. Cvetkova/

* * * * *

Tu zini, ka uzrakstīšu,

Bet es, ka Tu izlasīsi –

Tāpat, aiz neko darīt

Vai ziņkārības dzīti.

Starp ikdienības niekiem

Un domu putniem brīvē,

Pašiem īsti neapzinoties,

Domas gaisa ceļus zīmē.

Tu gaidi, kad uzrakstīšu

Un pats vēlāk izlasīsi.

– Šo spēli es turpināšu,

Pat ja "Stop!" pateiksi.

/O. Cvetkova/

romance

Ar zilām lūpām 

Izrunāt Tavu vārdu,

Ar drebošu balsi 

Līnijas vilkt.

Ar nagiem uz muguras

Labirintus iziet

Un līdz rītausmai 

Pierunāt neaiziet.

Sildīt, kad auksti,

Pašai vēl trīcot.

Skatienā vien

Tvērumu rast.

Ik rītu piedzimt,

Saulei norietot,

Par nākotni

Neko nezinot.

/O. Cvetkova/

mēraukla

Materiālā mēraukla it visam
Kā vienīgais esības noteicējs.
Tikmēr, pie sevis čukstot klusām,
Katram vajadzīgs vien pieskāriens.

Mākslīgi smiekli vienādi ar asarām,

Kuras patiesi lietas vienatnē.

Uz pirkstiem neizskaitāmām stundām,

Kurās nožēlojam, ka nepateicām "nē".

Materiālā mēraukla it visam,

It īpaši tam, kas izcelšanas vērts.

Kamēr paši līdz galam neizprotam –

Kas mēs viens otram esam un kāpēc.

/O. Cvetkova/

* * * * *

Man viņa pietrūkst nedaudz,
Nedaudz vairāk par nedaudz,
Bet vēl nekas nav par vēlu –
Pie sevis es klusi tā ceru.

Šodien..un visu laiku,
Es domās pie viņa eju un nāku.

Pa sniegotām ziemas takām

Pie viņa es tiecos, kā uz mājām.

/O. Cvetkova/

decembra sapņi

Decembra sals mani knaiba
Sev zināmu mērķu vadīts,
Kamēr Tu kā sniegpārsla
Ar manām lūpām tiec sildīts.

Vēl tikai mirklis un izkusīs

Viss, kas sasalis starp mums.

Ar acīm tiek iedegtas zvaignes

Un radīts jauns debesjums.

Decembra sals mani knaiba,

Liekot man pamosties –

Mani sapņi, pat decembra salā,

Drīz liks gājputniem atgriezties.

/O. Cvetkova/

tāpat vien

Ai, neko, es tāpat vien –

Par dzīvi, mākslu, smiekliem.

Par to, kā vakarvējš met ēnu 

Uz visiem dienas niekiem.

Kā debesis jauc putenis

Mums liekot līdzi griezties.

Šai pasaulē ir itin viss,

Bet turpinam mēs spiesties.

Ai, neko, es tāpat vien –

Par dzīvi, mākslu, smiekliem.

Par to, lai paši mēs ik dienu

Būtu sev, tad citiem.

/O. Cvetkova/

sētas stabs

Es esmu sētas stabs,
Rotāts ķērpju ziedos.
Tas vējš, kurš pūš ir bargs,
Bet es tā nebaidīšos.

Es droši varu stāt

Starp kaimiņiem un viesiem

Un neizrādīt, ka man sāp

Dēļ svešu ļaužu smiekliem.

Es esmu sētas stabs

Rotāts ar ķērpju ziediem

Un, kā jau mākslasdarbs,

Neļauju būt jums vienaldzīgiem.

/O. Cvetkova/

izdomātā cerība

Virs soliņa tāds nieks –
Mazs gaismas pieskāriens,
Bet mēs tai pretī tiecamies
Kā apmaldījušies.

Griežamies, smejamies

Kā mazu bērnu prātā,

Nav bail mums zaudēties

Šīs mīlestības vārdā.

Var jau domāt, ka tas ir cirks,

Bet dzīve var būt šāda,

Jo cerība, ko gaisma sniedz

Ir katra paša izdomāta.

/O. Cvetkova/

paldies

Paldies par baltām debesīm 

Un baltu sirdi krūtīs,

Par to, ka dzīve turpinās 

Kaut vēji pūš un pūtīs.

Par to, ka labestība mīt

Un es to droši zinu,

Par to, ka balti sniegi snieg

Mums brienot tiem pa vidu.

/O. Cvetkova/

* * * * *

Ar pēdām uz karstām oglēm –
Norīb pērkons un kļūst vēss.
Palaists vaļā, dalot uz pusēm,
Viss, kas rakstīts, nu ir dzēsts.

Lai jau iesper mūsos zibens –
Mūs vien pašus zeme tur.
Kur liecas galva, lai ir spilvens,
Vai plecs pie kura spēku gūt.

Tā kā lūpas, kas kvēl liesmās

Mūsu pēdas zemi sedz

Un tik tuvu, cik rokas sniedzas,

Spēks no dabas ir jāsaredz.

/O. Cvetkova/

rast līdzsvaru

Noglaudīt senu sāpīti,

Piekļaut klāt prieciņu.

Aiz loga klauvē mīnusi,

Acis dzirksteļo siltumu.

Nesteidzīgi, sperot solīti,

Visur var rast līdzsvaru.

Noglaudīt senu sāpīti,

Dalīties ar siltumu.

/O. Cvetkova/

Latvijai

Starp vietām mēs zaudējamies un rodam

Apzinoties, kas savs un kas svešs. 

Cieņa katram upurim un sodam –

Es varbūt nebūtu tāds pats, bet būtu tiešs. 

Paldies par visu, kas manī likts un radies,

Nekas bez Tevis nebūtu tāds pats.

Tu Latvija, kas manī pukst un sities 

Paldies, ka esi un ļauj man sevi rast.

                                                       /O. Cvetkova/

starp rudeni un ziemu

Aiziet, pazaudēsimies vakaros,
Tepat, starp rudeni un ziemu.
Cerībā, ka rīti mums piedos,
Ja viņus atstāsim vienus.

Kalendārs sen liek mums sapņot

Un nostaļģijā pievērt plakstus.

Aiz loga laiks kliedz, ka saprot

Lēni savijot ciešāk mums pirkstus.

Aiziet, pazaudēsimies vakaros,

Tepat, starp tagad vai nekad.

Vienalga, ja tomēr es kļūdos,

Es gribu ticēt, ka tā var.

/O. Cvetkova/

Tu vari tāpat

Tu vari neatcerēties mani,
Izsvītrot naktis un dienas,
Un saplēst uz pusēm to krūzi,
Kurai bez manis nav vietas.

Tu vari pagriezties un aiziet,
Aizmirstot atpakaļceļu.
Dzīvē tāpat jau viss pāriet

..es rakstu, jo pati to zinu.

Tu vari raudāt vai smieties

Un naktīm bez miega dzīvot.

Reizēm, dzīvot nozīmē ļauties,

Mīlēt tāpat un tāpat arī piedot.

/O. Cvetkova/

pašcīņa

Prāts ar dzīvi pretēji griežas –

Viena doma otru projām dzen.

Tavi vaibsti parādās un dzēšas,

Cik bieži neskaitu vairs sen.

Cīnīties ar sevi, vai atkal zaudēt?

–Rings tas pats un arī pretinieks.

Vai arī te mūžību tā stāvēt 

It kā lietas pašas mēdz mainīties?

Tavs numurs parādās un dzēšas,

Smilkst dvēsele, nezinot kā būt.

Daudz par daudz cīņu manī plēšas,

Meklējot veidu, kā sevī mieru gūt. 

/O. Cvetkova/

mirkt niekos

Kad dzērumā viens tu guli
Ir nojauta, tas sākums vai gals.
Pie pilnībā atvērtām durvīm
Klusē pat durvju zvans.

Vien acis, kas ieurbjas grieztos
Un pusnakts, kas ausīs griež..
Visa dzīve mirkst šādos niekos,
Kurus zini tu pats un vairs neviens.

/O. Cvetkova/

neapgūts siltums

Neapgūts siltums berzējas krūtīs,

Prasās vairāk, par maz šķiet.

Meklējot vēl, vai tas nepazudīs?

– Kur viņam klaiņot, kur vēl iet?

Ko viņam meklēt, ko iedomāties?

Viss tepat līdzās–ko turēt, ko skaut.

Vai vajag starp citiem klaiņot un pīties,

Ja dzīve tāpat sildīt tam ļauj?

/O. Cvetkova/

būt tuvāk

Noskūpstīt tavas acis,

Kad viņas no prieka mirdz

Un pat, kad no bēdām

Sāļās asarās mirkst.

Noglaudīt tavu pieri

Starp ikdienas skrējieniem.

Arī tad, kad trūkst spēka

Un viss klājas putekļiem.

No jauna ar tevi runāt

Par visu, kas bijis un būs.

Pat, ja vieglāk ir klusēt,

Vārdi – tie tuvina mūs.

/O. Cvetkova/

* * * * *

Ir nedēļa gandrīz jau pusē,
Vēl divi soļi un viss..
Piektdiena pagaidām klusē,
Vēl brīdis tai atlicis.

Trūd pagalmā kasītās lapas,
Čukst vēji tām pasakas
Un lidinās manas domas
Pie piesauktās piektdienas.

/O. Cvetkova/

satikt ēnas

Es viņu satieku
Atkal un atkal no jauna.
Ikkatrā garāmgājējā
Un vēja glāstos pie vaiga.

Neko negaidot
Un neaušot cerības veltas,
Ar viņu es satiekos
Zinot, ka tās ir tikai ēnas.

/O. Cvetkova/

būs labi

Tici man, reiz viss būs labi–
Es apsolu Tev blakus būt.

Ja varētu, piekļautu Tevi

Tik stipri, lai sāpes zūd.

Nav atbilžu uz visiem kādēļ,

Vai spēju, kas laiku griež,

Bet mums ir dzīve, kurā varēt

Pat ja reizēm nākas ciest.

Tici man, reiz viss būs labi

Citādāk jau nemēdz būt.

Pasaki man tikai skaļi,

Prāts ko domā, sirds ko jūt.

/O. Cvetkova/

pusīte

Pasaule kā maizes šķēle
Sadalīta uz pusēm.

Pusīte man, otra Tev,

Bet palūgšu pagaidām klusēt.

Negribu ātrumā ķidāt

Katru drupaču lieko,

Ziņkārīgām ausīm

Pa kumosam mutē liekot.

Labāk, lai kabatā sadrūp

Mana pusīte maizes šķēles,

Jo lai vai kā, bet man rūp

Nekļūt kailai dēļ svešas mēles.

/O. Cvetkova/

īstās atbildes

Viss it kā ir pašsaprotams,

Tikai sarežģīti pateikts.

No skata viss ir labojams,

Līdz pašam ir kas jāveic.

Tā no dienas dienas iet,

Vārdi no mutes mutē.

Kādam atkal padoms tiek

Jau entā debess pusē.

Šaubu pilnas krustceles

Rauj uz visām pusēm,

Bet tās īstās atbildes nāks,

Kad teiksi citiem klusēt.

/O. Cvetkova/

sev

 

Nepiederēt kādam, vietām un lietām,
Bet mācīties piederēt vienīgi sev.
Piederēt savai sirdij cauri dienām
Un sapņus kā mērķus pa vienam celt.

Necensties pierādīt, pārspēt un patikt,
Bet soli pa solim priekš sevis augt.
Piederēt sev tā, lai būtu vēlme palikt
Un varētu pats sevi par draugu saukt.

/O. Cvetkova/