Draugs, neaizej!

Draugs, neaizej!

Vēl paliec mazliet.

Ar mani šeit, 

Kur vakars izplēn.

Jel, neaizej!

Es gribu Tev ko teikt,

Par to, kā būtu, 

Ja naktis izgaistu.

Es zinu to,

Ka man tevis pietrūktu,

Jo katru nakti

Par Tevi sapņoju.

Jel, neaizej!

Es gribu Tev ko teikt,

Par to, kā būtu,

Ja sapņi izgaistu.

Es zinu to,

Ka dzīvot tā nespētu,

Jo tikai sapņos 

Es Tevi satieku.

Draugs, neaizej.

Vēl paliec mazliet.

Ar mani šeit, 

Kur sapņi neizplēn.

Jo tikai miegā

Es varu būt tur,

Kur atverot acis

Nespēju brīnumus burt.

/O.C. 2012/

Laimīga pasaules priekšā

Es stāvu uz slieksņa

Un pasaulē ieskatos.

Nevēlos iet iekšā.

Vēlos būt laimīga pasaules priekšā.

Kā sikspārņi, tumsā slēpjas,

Mani sapņi klīst uz jumta dzegas.

Tiem stiepties līdzi man vajag laiku,

Bet līdz tam, gribu pasaulē mieru ne naidu.

Pasaulei pretī es paveros,

Ar miljoniem zvaigžņu saskatos.

Laime ir manās rokās.

Visi mērķi ir atrodami manās domās.

/O. C./

Eņģel ļauj..

Eņģel..

Šajā svētku laikā

Ļauj man nedaudz just.

Labestību sirdīs

Un to, kā sniegpārsliņas saujās kūst.

Ļauj man vairāk redzēt 

Draugus smaidīgus.

Būt ar viņiem kopā, 

Bet neaizmirst tuviniekus.

Ļauj man Tevi, eņģel,

Pie sava vaiga glaust.

Būt ar Tevi kopā, 

Pat tad, kad Jaunais gads sāks aust!

Sargā manu mammu

Un sargā brālīšus.

Ļauj tiem svētkos šajos

Izjust brīnumus.

Apsoli to vienu

Ko nekad nesoli -

Ieviest visur mieru,

Lai visi kļūst laimīgi.

/O.C./

Laiks paskrējis.

Laiks paskrējis.

Un kur, nu mēs abi esam?

Starp "bija" un "nebija",

Starp "nāca" un "pagāja"?

Vienās debesīs

Un vienās zvaigznēs veramies,

Bet citās rokās,

Citās elpās sildamies.

Vairs neesot blakus,

Vai var par savu saukt?

Un acis neredzot,

Acis atminēties man ir ļauts?

Laiks paskrējis.

Un pareizi tiek sacīts - 

Atmiņas neizzūd.

Atmiņas paliek par smaidiem ar asarām acīs!

/O.C./

Ikdiena krustenisko atslēgu telpās

Papīru kaudzes kad darbvirsmu klāj,

Ir dienas, kad gribas aizbēgt,

Lai vērotu saulrietu dzimstam 

Un viļņus, kas sveicienu māj.

Tad Tu atminies savus sapņus,

Visu ko sasniegt steidz ambīcijas un prāts.

Lai pēc gadiem pārdesmit,

Tu būtu kas vairāk par "Ne šis, ne tas". 

Ikdiena krustenisko atslēgu telpās.

Kas to būtu domājis,

Ka vietā, kur izaugsme būvē daudzstāvu mājas

Dzīve mani reiz atvedīs.

Katru dienu Tu mācies un audz.

Apsteidz vakardienas sevi

Un ar nepacietību gaidi,

Ko jaunu atnesīs rīts.

Ne viss, ko šeit dara ir viegls vai grūts.

Ja esi apņēmības pilns,

Tad visas durvis atvērties ļaus,

Jo panākumus ar gribasspēku var gūt.

Šeit ir mans prāts un daļa manas sirds.

Šeit logs uz panākumiem plašs un liels,

Bet ja esi gatavs tālāk doties

Ir jārūpējas, lai tas ikdienas būtu tīrs.

/O.C./

ES MŪŽAM TEVI MĪLĒŠU



Tava balss, pat kliedzot,

Izklausās mīļi.

Vai no vēja mācījies

Tu smaidīt tik viegli?

Tas vieglums Tavā sejā,

Kurš mūs, bērnus, glauž,

Tas ataust manā prātā,

Kad acis miegā snauž.

Un  lai kas arī notiktu –

Tu dāvana man būsi,

Jo labsirdīgāku dvēseli

Man iedomāties grūti.

Pat, ja katru dienu

Blakus Tu man neesi –

Es mūžam Tevi mīlēšu,
Vairs neejot pie rokas lēni.

/O.C./

Ja Tu būtu kaķis

Ja Tu būtu kaķis
Es kaķi mīlētu.
Turētu savās plaukstās
Un vaļā nelaistu.

Tu skaļi ņaudētu
Un, lai cik neizturami tas būtu,
Bet es, pa spalvai glaudot,
Tevi mīlētu.

Tad vakaros mēs abi
Gultu dalītu.
Tu man ausīs murrātu
Un es to paciestu.

Lai arī visiem zināms,
Ka ar kaķiem neesmu uz Tu,
Bet, ja Tu būtu kaķis
Es kaķi mīlētu.

/O.C./

← vēl satiksimies →

Es nešaubos:

Mēs vēl satiksimies.

Viss, kas bijis

Nav palicis nekur.

Par to vēsta

Īsie skatieni tik kautri,

Ka pieskaroties miesai

Vēders kņud.

Mēs noteikti vēl satiksimies,

Jo arī tagad nekas nav kļuvis svešs.

Mums piederēja naktis: skaitot neizskaitāmas.

Un arī tagad, naktīm esam mēs.

Un dzīvojot šīs dienas

Gribas cerēt,

Ka palikušas

Nav tikai atmiņas.

Lai arī saka,

Ka laiks spēj mainīt visu,

Bet, vai tas spēj mainīt to,

Ko jūt mums sirds?

/O.C./

Mopša dvēsele

Viņa skrāpē,

Tad kad sāp.

Viņa smilkst,

Kad nostaļģija sirdi skar.

Viņa mīļi

Skatienu nolaiž uz leju

Viņa pieglaužas

Pretī zvaigznēm slejot seju.

Mopša dvēsele smaida,

Dziļi krūtīs esot.

Viņa grib būt mopsis

Un izrādot interesi

Graciozi sasliet ausis.

Realitātē

Viņa ar matiem aizsedz skatu.

Vienatnē skaita zvaigznes,

Klusībā gaidot zvanu.

Pirms gada viņa meklēja atpakaļceļu

Vērās spogulī tukši.

Rakstīja dzeju

Un neredzēja neko citu,

Izņemot bezizeju.

Tagad viņa smaida.

Viss, kas bijis pagātnē

Kā vecs audekls irst.

Un maza mopša dvēselīte

Ik pa mirklim viņai krūtīs smilkst.

/O.C./

SKATIENĀ PAZAUDĒTAIS

Pavasaris atņēma man smaržu Tavu.

To nesa man vējš,

Kad naktī vēros es debesīs tālu.

Tad sāka ziedēt ievas bezgalīgi skaisti.

Un kas to būtu domājis,

Ka Tava smarža kļuvusi, tik sveša, ka paliek baisi.

Un nu jau nāk vasara - zāles un lapu zaļumā.

Tā atņems man visu no Tevis.

Atdodot to, ko zaudēju Tavā skatienā.

/O.C./

Pilsēta sirdī.

Nikotīna mašīnu pilnas ielas.

Tā ir ikdiena,

Kuru vēro ietves un māju sienas.

Nogurušas acis hipnotizēti vadās.

Maršruts nemainās,

Nedz rīta, nedz vakara gaitās.

Pilsētas elpa pūš pakausī,

Kad ejot gar jūru

Ieklausies dabā un pavasarī.

Kāju nomītais bruģis seko mūsu gaitām.

Pilsēta ik mirkli ir ar mums,

Pat ja mēs, no viņas, neko negaidām.

Vecpilsētas bruģis izsmēķiem piedrazots.

Skumji vērot,

Kā naudu lūdz pensionārs, dzīves apbižots.

Pilsēta mainās pulksteņa tikšķiem līdz.

Un tikai ar laiku Tu apjaut,

Ka daļa no pilsētas ir daļa Tavas sirds.

/O.C./

Saules stari

Nedomāsim.

Katrs būsim mākonis liegs

Un steidzīgiem garāmgājējiem 

Uzsmaidīsim.

Un ja mēs katrs pats,

Katrs pats, par sevi esam,

Tad ķersimies putniem pie spārniem

Un lidosim, citiem, mākoņiem pāri.

Saulstari viegli, lai noglāsta mūs,

Sasilda vēsos vakaros.

Katrs būsim mēs paši,

Un lai vieno mūs, tikai, saules stari.

/O.C./

PLĒSOŅAS

Viņu bija daudz!

Skatieni.

Tie urbās manī un dūra.

Reizēm bezkaunīgi un reizēm apslēpti.

Skatieni sāpēja.

Viņi visi bija tik vienādi.

Skatieni-

Ik pa laikam man ādā dūrās savādi.

Mans skatiens pret daudzajiem.

Es tikai ar laiku sapratu, ka uz lietām veros citādi.

Kamēr viņi turpināja to darīt vienādi.

Un tad sekoja vārdi.

Tie bija mokošāki.

Tie plēsa, rāva un sita.

Un joprojām nav izzuduši.

Es reti atļāvos ko pretī teikt,

Jo negribēju, lai kādam sāp.

Jo starp visiem vienādajiem

Es biju citāda-

Es zināju kā vārdi sāp.

Laiks pagāja,

Bet viņus es joprojām atceros.

Tos nicinošos skatienus.

Neapdomīgi vārdus izmestos.

Es neesmu vairs starp viņiem

Un varu uzelpot,

Ja biju taurenītis maz,

Tad tagad kā putns varu lidot.

Es vairs neesmu viņu medījums,

Kaut joprojām esmu citāda.

Un neesmu arī viena no viņiem-

Neesmu plēsoņa.

/O.C./

Pavasaris elpo mūs.

Jauns rīts-

Kafija man ir tabu.

Es veros pa logu

Un ieraugu kārtējo, plaukstošo, lapu.

Debesis tic

Vēja elpai uz zemes.

Es vēlos lapām plaukt līdz

Un rudeņos lidot uz mēness.

Vējš šalc,

Pat mazākajās pazarēs.

Cik viegli ir pumpuram būt,

Kas plaukst saules apspīdēts.

Saule spīd,

Es klausos, ko vējš sacīs.

-Mēs katrs pumpurs varam būt,

Ja tikai īstajā mirklī aizveram acis.

Putni čivina,

Tie dabas pārmaiņas jūt.

Un arī es sāku just,

Kā pavasaris elpo mūs.

/O.C./

Kad viss ir pateikts

Nekad nesaprast

Kādēļ cilvēki melo

Un citiem dēļ tā asaras līst,

Kādēļ cilvēki cits citu klusītēm nīst.

Ticība dziest,

Cerības izplēn.

Nekas nav mūžīgs,

Pat zvaigznes klusītēm izdeg.

Sapņiem nav robežu

Tie nāk un iet.

Aizmirst par realitāti,

Kas mūs pie zemes pieliek.

Dvēseles sadeg

Mūsu pirkstu galos,

Nav vairs vārdiem vietas,

Kad tukši uz Tevi skatos.

Uzslauki pelnus

Uz fotogrāfijas stūra.

Lai sadeg viss, kas maldīgs,

Viss, kas jāpalaiž jūrā.

Neskaties uz mani vairs tā

Gribu atkal būt cilvēks.

Nevajag atcerēties neko,

Lai nerastos jautājums "Kāpēc?".

Jāmācās piedot,

Kad viegāk ir nīst.

Jāsmaida otram,

Pat ja sirds aiz sāpēm plīst.

/O.C./

M.M.M.

Tik ērmoti šķiet,

Tagad vērties Tevī,

Kā pēdējo reizi 

Manīts būtu tikai vakardien.

Tik savādi tuvs..

Tavs tuvums šķiet neatdalāms,

Un abām saujām smeļu es to

Kā veldzēdamās.

Taisnība vien ir-

Tavā skatienā viens trakais mīt.

Tas vēro mani,

Bet man nemaz bail nepaliek.

Tu man pārāk tuvs,

Ka gribas domāt par to,

Vai tuvāk maz vēl spētu

Tevi es reiz uzlūkot?

Un Tu smaidi, mans draugs.

Smaidi un saki:

"Kāpēc Tu ar mani to dari?",

Bet man nemaz par to nav kauns!

Es gribu atcerēties to - 

Tavu skatienu trakoti savādo.

Un sniedzos zemāk zem tā - 

Lai iebikstītu bedrītē, mežonīgi skaistajā.

17.07.2014

/O.C./

.

Runājošā tinte

Es runāju ar Tevi caur dzejoļiem, 

Caur tekstiem šiem, Tev nevajadzīgajiem.

Un runāt es varu daudz-

Ar Tevi man klusēt tikai vienaldzība ļaus.

Lai gan, Tavu acu tumšums to

nepieļaus.

Gribu smaidīt!

Un, esot, Tavos apskāvienos aizmigt,

Ar Tavu elpu uz kakla.

Vai dzirdi?

Es ar Tevi runāju.

Reizēm par skaļu,

Bet varbūt par klusu?

Tu tikai zini - nekad to nepārtraucu.

/O.C./

Saulstarus meklējot

Nakts putni čivina aizkrāsnē 

Un kāda balss sauc mani pagātnē.

Tā žužina, dzied un vilina,

Bet es joprojām atceros, kā vienreiz jau tiku pievilta.

Kādēļ mēs tiecamies pagātnē?

Kāpēc nesaprotam, ka cerības visu iznīdē?

Ik pa laikam

Nogurušas acis spogulī raugās,

Ik dienas

Saskrāpēta sirds krūtīs dauzās.

Tu skaties un es izliekos.

Viss ir lieliski-

Mana maska ir uzdevuma augstumos.

Tu redzi manu smaidu

Un uzskati, ka esmu laimīga,

Kaut paliekot viena 

Jūtos iztukšota.

Ko darīt, lai panāktu,

Ka eņģelis ir uz zemes ne debesīs?

Kā dzīvot, lai neaizmirstu,

Ka sāpes norimsies 

Un dzīve

Pēc nepiepildīta "GRIBU" nebeigsies?

/O.C./

Laiks nesaudzē

Galva pilna domu 

Vajag papīru.

Negribu lai dodies projām,

Atstājot cerību.

Laiks visu maina,

Tas ir nežēlīgs.

Kaut arī reizēm var kļūt vieglāk,

Bet tas ir nemainīgs!

Negribu, lai mēneši

Atņem to, kas mums ir īsts.

Vēlos Tavās brūnās acīs vērties

Un ar laiku saprast,

Cik Tu esi patiess.

Laiks nekur nesteidzas,

Tas nav izklaidīgs,

Lai ko Tu darītu

Tas paliks nesteidzīgs!

Bail ir paļauties

Un vēlāk zaudēt.

Vilkt kalendārā svītras

Un tajās nākotni zīlēt!

Gribu izturēt neizbēgot,

Negribu Tevi pazaudēt, negaidot!

Gribu pārstāt ilgoties pagātnes,

Bet dzīvot dēļ nākotnes.

Ja vien iznākums

Būtu kaut kur rakstīts,

Ja vien es varētu,

Laiku uz priekšu patīt.

Es tikai ceru,

Ka tajās lappusēs būsi Tu!

Lai arī cerība nav dota,

Bet es to radīšu, lai gaidītu.

Bet vai Tev to vajag - 

Gaidīšanu manu?

Vai Tu censtos, 

Ja es tikai čukstus izrunātu vārdu Tavu?

Un laiks tikai iet,

Tas nestājas!

Man gribas paturēt Tevi,

Bet no visiem sapņiem ir jāpamostas.

<<Es pamodos, bet acis atvērt, joprojām, nevēlos!>> 

20.01.2015.

/O.C./